Mēs esam tas, ko sagremojam

Ir labi zināt produktu sastāvu, un zinātnieki atrod tikai to, ko meklē, bet, iespējams, produktos ir vēl daudz kas cits, par ko mums nav ne jausmas. Man jau liekas, ka uztura speciālistam vispirms ir jābūt ārstam, kurš zina cilvēka anatomiju, fizioloģiju un patofizioloģiju, lai būvētu priekšstatus par to, kā viens vai otrs produkts varētu iedarboties uz cilvēka organismu kopumā un ilgtermiņā. Bet šādiem pētījumiem nav lielas izredzes – pretēji tiem, kas notiek ar medikamentiem.

Ēdiens uz galda vai veikalā pēc savas dabas ir neitrāls, un izvēlē liela nozīme ir garšai, bet, kad tiek izdarīta pirmā rīšanas kustība, tas tiek pakļauts transformācijas procesam, ko sauc par gremošanu.

Ikdienā mēs redzam, ka viens un tas pats produkts dažādiem cilvēkiem izsauc dažādas reakcijas, un, ja tās ir negatīvas, problēma nav ēdienā. Ir jāuzdod jautājums – kāpēc MANS ķermenis netiek ar to galā? Kā MAN vajadzētu mainīt savus ēšanas ieradumus, lai pašsajūta un izskats uzlabotos? Uzdodot pareizos jautājumus, vienmēr saņemam pareizās atbildes.

Mēs piedzimstam ar noteiktu ķermeņa konstitūciju un gremošanas potenciālu, ko ir labi zināt un ņemt vērā. Kas vienam der, otram neder! Diemžēl to nemāca tradicionālā medicīna, bet, par laimi, atklāj sena, sakrāla zinātne ājurvēda, ko tagad var apgūt arī Latvijā. Jā, tā ir cēlusies Indijā, bet tas nenozīmē, ka mums būtu jāpārņem tās ēdienkarte, bet gan ēšanas filozofija, kas apbrīnojamā veidā atbild uz ļoti daudziem jautājumiem par cilvēka veselību ilgtermiņā. Par veselu var uzskatīt tikai to, kurš neslimo, nevis to, kurš efektīvi ārstējas.

Cilvēks ir atvērta enerģētiskā sistēma, kas, mijiedarbojoties ar vidi, spēj sev nodrošināt eksistenci. Tas, ka cilvēks piedzimst noteiktā klimatiskā zonā ar tās floru un faunu, nozīmē, ka tā spēj uzturēt un dziedināt pašu cilvēku. Loģistika, protams, dara brīnumus un ļauj mums izbaudīt aizjūras labumus, bet – vai tie mums sniegs labumu ilgtermiņā?

Studējot ājurvēdu, sapratu, ka mūsu senči bijuši viedi, ziemā lietojot marinētus gurķus un skābētus kāpostus, bet vasarā pārtiekot no svaigiem lapu salātiem un gurķiem. Būtībā daba ar mums sarunājas iepriecinot un dziedinot, tikai vai mēs to apzināmies? Gēte saka: "Daba jokus nepazīst. Tā vienmēr ir patiesa, nopietna, stingra, tai vienmēr ir taisnība – kļūdas un maldi ceļas no cilvēkiem."