Var kopīgi pakunkstēt
Pieredzējušais fitnesa treneris Ralfs Upmanis no DCH Studijas stāsta, ka sporta klubs ir vairāk nekā vingrošanas vieta: "Lielākā daļa cilvēku šurp nāk socializēties. Viņi ir noguruši darbā strādāt pie sava datora, viņi nāk parunāties un pakomunicēt ar cilvēkiem savādākā veidā, nāk parādīt sevi un paskatīties uz citiem. Tas ir viens no lielākajiem motivatoriem. Bet tā ir viena cilvēku daļa. Otra daļa ir tie, kam socializēšanās nav tik būtiska, tie ir tā sauktie vientuļnieki – labā nozīmē. Viņš nāk vingrot pats par sevi, viņam vienalga, kas apkārt notiek un kādi cilvēki tur ir, viņš to vispār neievēro un neskatās. Savukārt trešos mēdz saukt par "fitnesa frīkiem". Viņiem vispār neeksistē nekas, izņemot viņus pašus, viņiem galvenais ir darīt savu – skats sienā, un tikai dragā!"
Upmanis novērojis, ka puiši vingro ar lielāku atdevi, ja turpat zālē grozās meitenes, un otrādi – meitenes cenšas vairāk, ievelk vēderpresi puišu tuvumā. Sporta kluba apmeklētāji zina, ko no šīs pieredzes sagaida. "Jau pats vārds "klubs" norāda uz to, ka tas ir saistīts ar socializēšanos – tāpat kā deju klubs, iedzeršanas klubs, skriešanas klubs," saka treneris.
Kopā būšanā sportojot ir arī kaut kas maģisks – cilvēki kļūst atvērtāki, emocionālāki, pozitīvāki un vēlas ar šīm sajūtām dalīties, aicinot sportot draugus. Upmanis ar joku un uzmundrinājumu palīdzību grupas nodarbībās cenšas radīt veselīgu atmosfēru, kas liek ikvienam noticēt saviem spēkiem un dod pozitīvu lādiņu, pēc kura gribas atgriezies vēl un vēl: "Tas man patīk, par to es savā profesijā fanoju, ka varu sniegt cilvēkiem kaut ko vairāk nekā tikai vingrošanu. Es to saucu par medžiku (magic – angļu val.) – socializēšanās prieks, būšana kopā."
Jaunā māmiņa Rita (39) reizi nedēļā apmeklē individuālo treniņu un reizi nedēļā – grupas treniņu. Kopīgajā nodarbībā viņa īpaši novērtē iespēju izvēdināt galvu pēc dienas, kas, piemēram, pavadīta mājās ar meitiņu, un dalīties ar grupas biedriem iespaidos: "Tur tu vari pakunkstēt ar kādu kopā – oi, cik grūti, šis gan bija traks treniņš! Strādājot ar treneri individuāli, tu esi pats par sevi – jācīnās un jātiek galā, nav kam pasūdzēties." Kādreiz Rita mēģinājusi vingrot mājās, tomēr nav varējusi atrast piemērotu vingrošanas kompleksu internetā, tāpēc nolēmusi labāk uzticēties treneres ieteikumiem, kas pielāgoti viņas ķermeņa vajadzībām. Izvēloties grupas treniņus sporta klubā, jārēķinās, ka trenere nevarēs visiem pievērsties individuāli, kā arī ar noteiktu nodarbību norises laiku. Tieši šis aspekts motivē Ritu plānot savu nedēļu pakārtoti sportiskajām aktivitātēm. Līdz ar prieku, ko viņa gūst no treniņiem, un gandarījumu, ka ir parūpējusies arī par savu miesu, ne tikai garu, treniņi palīdzējuši iejusties un rast jaunus draugus Valmierā, uz kurieni ģimene nesen pārcēlusies.
"Tizloties" starp svešiem?
Daudziem tomēr vairāk patīk sportot vienatnē, piemēram, radošās industrijas pārstāvim Vairim, kurš jau vairākus gadus vingro mājās, izmantojot arī mobilā telefona lietotnes, kas saka priekša, kādi vingrinājumi jāveic. "Pāris reizes esmu bijis sporta klubā, un abas reizes man ir bijis kaut kāds diskomforts par to, ka es ne līdz galam saprotu šo formātu, noteikumus, uzvedības kodus. Laikam ar laiku pie tā pierod, bet es tai pirmajai barjerai netiku pāri. Otrkārt, man tas šķiet tāds samērā intīms un personisks pasākums – es varu "tizloties", varu kaut ko nemācēt, esmu ļoti nosvīdis un negribu tādā brīdī būt kopā ar svešiem cilvēkiem. Un vēl klubā var būt kādas sīkas, nepatīkamas lietas – dušā slikti ož, flīze nokritusi. Mājās no šādām iespējamām estētiskām pretenzijām esi brīvs. Ne vienmēr klubs ir tuvu pie mājas, tas nozīmē, ka jābrauc, jāmeklē autostāvvieta, jāiet iekšā, jānāk ārā. Tas man prasa pārāk daudz pūļu," savas izvēles iemeslus skaidro Vairis. Savukārt mājās tikai jāpieņem lēmums uzvilkt sporta bikses un izritināt paklājiņu, un sportošana var sākties.
Lielākais izaicinājums, sportojot vienatnē, ir motivācijas saglabāšana. Tie, kas to dara regulāri, uzskatāmi par motivētāko sabiedrības daļu, atzīst Upmanis: "Lielākajai daļai cilvēku ir tendence sevi pažēlot – atļaut sev neizdarīt vingrojumu pēdējo reizi, neizdarīt līdz galam. Kurš gan mani redz? Lielākā daļa no tiem, kas vingro vieni paši ar sevi, ar aplikāciju, YouTube vai citu programmu palīdzību, ir vairāk vai mazāk motivēti to darīt, viņi strādā paši sev, viņiem nav vajadzīga grupa."
Mērķi radās progresējot
Tomēr pat tik individuālā sporta veidā kā skriešana cilvēki bieži meklē komunikācijas iespējas. Gan Latvijā, gan pasaulē ir neskaitāmi skriešanas klubi, kas norāda, ka daudziem ir svarīgi kādam pastāstīt un parādīt, ko viņi dara. Pats vadot kopīgas maratona iesildīšanās nodarbības Mežaparkā, Upmanis novērojis, ka galvenais, kāpēc skriet gribētāji tās apmeklē, ir socializēšanās un emocionālais lādiņš, kurš motivē nākamajiem soļiem, labākiem rezultātiem.
Līdzīgās domās ir mārketinga speciāliste Laura (30): "Es skrienu, tas ir mans pamata sporta veids. Pārējais man ir pakārtots, lai būtu vieglāk un efektīvāk to darīt. Skriet sāku, jo vēlējos darīt ko fizisku, un atklāju to arī kā ļoti labu veidu, kā iztīrīt smadzenes. Man tā ir kā psihoterapija. Sākumā skrēju viena. Vēlāk, attīstoties un saprotot, ka varu to darīt labāk, sāka veidoties mērķi. Tad sāku domāt par skriešanu nevis kā par atslēgšanos, bet kā par socializēšanos. Piemēram, uz taku skrējienu seriālu Stirnu buks braucu nevis tāpēc, ka man īpaši patīk sacensties, bet tāpēc, ka tas ir ļoti pozitīvs pasākums reizi mēnesī, kur satieku tādus pašus priecīgus cilvēkus, kuri ir "endorfinizējušies" un kā muļķīši smaida. To var saprast tikai tad, ja pats to dara. Liekas, ka visi mīl cits citu." Laura atzīst, ka skriet labprāt dodas ar kādu divatā, pie reizes izmantojot treniņa laiku sarunai, kad ar nedalītu uzmanību var pievērsties otram, tomēr laiku pa laikam prasoties paskriet arī vienai.
Kas kuram piemērotāks
Gan sportojot vienatnē, gan ar kādu kopā, ir pozitīvie un negatīvie aspekti. Sporta pedagoģe un psiholoģe Žermēna Vazne skaidro, ka introverti cilvēki daudz biežāk izvēlēsies nodarbības vienatnē, ekstraverti – grupā. "Pozitīvais, darbojoties vienatnē, ir tas, ka es varu darīt, ko gribu. Ja es sportošu ar kādu kopā un mums pēkšņi samaitāsies attiecības, tad tas ietekmēs vēlmi nodarboties ar sportu. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kuriem ir ļoti grūti pašiem saņemties. Tādā gadījumā otrs cilvēks palīdz. Ja no rīta ar kādu viss jau ir sarunāts, tad ir kauns un neērti neiet – kaut četrrāpus lien sakostiem zobiem un domā: "Ak, Dievs, kāpēc?!"," pasmaida profesore.
Vazne norāda – to, vai cilvēks sportos vienatnē vai grupā, nosaka arī viņa mērķi, sākot fiziskās aktivitātes. Kādam būs svarīgi kontrolēt svaru, citu uz sportu pamudinās veselības problēmas, mūsdienās nozīmīgs faktors ir arī milzīgā slodze un tas, ka ar sporta nodarbību palīdzību var radīt pārrāvumu pastāvīgā stresa situācijā. Svarīgi, lai izvēlētā nodarbe patiktu un cilvēks justos apmierināts, tad ir lielākas iespējas sportošanu nepamest. Regulāri treniņi paaugstina cilvēku pašapziņu un pašvērtības izjūtu. Dabiskā vēlme komunicēt sportojot tikai palīdz, cilvēki ir apmierināti, ka ir izkustējušies, apmierināti ar saskarsmi un saņem atbalstu – apspriež, kā kuram gājis, pamana, kad notiek progress. Vislabāk saskarsme veidojas mazās grupiņās vai divatā, lielākā grupā vadība jāuzņemas trenerim.
Pa vienam cilvēki ļoti bieži sporto kampaņveidīgi – pietrūkst motivācijas, ja kāds neatbalsta. Pozitīvie aspekti: neviens tevi neredz, neviens nevar padomāt, ka neesi gana labā formā. Nav arī jāmaksā, un sportot var, neizejot no mājas, nav vajadzīgs speciāls aprīkojums. Neviens tevi nedzen, vari darīt visu sev atbilstošā laikā, vietā, tempā un tad, kad ir vēlme.
Vazne atgādina, ka jebkurā gadījumā jāņem vērā savu spēju robežas un jāsāk ar zemākas un vidējas intensitātes nodarbībām, lai nenodarītu sev pāri. Treneris Upmanis atzīmē, ka tajos sporta veidos, kas tendēti uz sacensību, sportojot kopā, pastāv risks pārāk nopietni uztvert mērošanos spēkiem un, neadekvāti novērtējot savas spējas, gūt traumas. "Esmu par to, lai cilvēks – lai ko viņš darītu – visu darītu līdzsvarā. Lai būtu spēka intensitāte, stiepšanās un arī kardioslodze. Dažādība un regularitāte – tie ir galvenie vārdi, kas veicina progresu un attīstību. Un svarīgi sevi nenodot. Esi tu pats! Ja mīli skriet, tad skrien un dari to ar baudu. Ja mīli vingrot, vingro ar baudu," teic treneris.
Virtuālā sacensība
Mūsdienās popularitāti guvušas dažādas mobilās lietotnes, kas reģistrē veiktos treniņus, krāj sasniegumu statistiku vai arī sniedz padomus un darbojas kā personīgais treneris, ja sportots tiek individuāli. Tās visas nodrošina arī iespēju dalīties ar sasniegto sociālajos tīklos. Daudziem draugu un paziņu reakcija uz viņu veikumu kalpo kā papildu motivācija un citu sportiskās dzīves novērošana un salīdzināšana ar savējo raisa sacensības garu.
Valmieriete Rita atzīst: "Ļoti svarīgi, lai tevi atbalsta tajā, ko tu dari. Sociālie tīkli ir lielisks veids, kā dabūt šo atbalstu un novērtējumu. Es savus treniņus lieku Endomondo aplikācijā un tad skatos, cik man pēc treniņa ir laiku. Ja gadās grūtāks treniņš vai sacensības, kurās esmu noskrējusi lielāku gabalu, laiku ir vairāk, un man tad rodas vēl lielāka motivācija kaut ko darīt turpmāk."
Savukārt īstiem vientuļniekiem, tāpat kā citu cilvēku kompānija sporta nodarbību laikā, arī savu rezultātu publicēšana bieži vien šķiet nevajadzīga. Katram jādara tas, kas palīdz rast motivāciju, komentē Vazne: "Cilvēkiem patlaban tiešām ir tendence dokumentēt visus savus dzīves notikumus. Ļoti bieži viņi grib parādīt labāku situāciju, nekā tā ir patiesībā. Ja cilvēkam no tā kļūst labāk, viss ir kārtībā, ļoti daudzus tas uztur tonusā. Tā ir kā sacensība, arī kā atskaites punkts tam, ka tu progresē. Ja tu dari kaut ko, tikai lai pārspētu kādu, tas ir lieks stress, neapmierinātība, kas negatīvi ietekmē pašvērtējumu. Bet, ja cilvēks cenšas pārspēt pats sevi un tas viņam sagādā prieku, tas noteikti ir pašvērtējumu, pašcieņu veicinošs faktors."
gaisa pārdevēji