Vingrošanas kults un attaukošanas plāns. Veselīgs dzīvesveids retro preses izdevumos

Galvenie principi, kā veselīgi dzīvot, tolaik īpaši neatšķīrās no mūsdienās sniegtajiem padomiem. Nebija svešas arī "kantora" jeb biroja darbinieku ligas, kuri mēdza ciest no mazkustīguma, sliktas stājas, seklas elpošanas, nervozitātes, īgnuma, depresijām. Tāpat, šķirstot presi, var novērot, ka 20.–30. gados modē bija kaloriju skaitīšanas tabulas, olbaltumvielu, ogļhidrātu un tauku līdzsvars uzturā, tika ieteikts ēst vairāk dārzeņu un augļu, regulāri veikt elpošanas vingrinājumus, ik dienas mazgāties un pavisam noteikti – vingrot, daudz staigāt un veikt rītarosmi, norūdoties pie atvērta loga.

"Labākie veselības kopšanas paņēmieni ir: daudz staigāt, viegli vingrot, gaisa peldes 10–15 min. istabā un laukā, pa nedēļu reizi auksti vidus tinumi, 2–3 dienas mēnesī badoties, daudz zaļbarības, dziļelpošana, bradāt 1–2 min. pa aukstu ūdeni 1 reizi dienā, vienmēr uzturēt garīgu līdzsvaru, labu omu," rezumē žurnāls Atpūta (1937).

Fiziskajās nodarbēs toreiz tika rekomendēta lielāka mērenība nekā šodien, īpaši dāmām, kam bija jāuzmanās, lai sports nebojātu viņu daili, tomēr bija skaidrs kā diena: "Kas negrib palikt sauss zars pie dzīvības attīstības koka, jālūko, lai viņa ķermenis atrastos vienmēr zināmā līdzsvarā, zināmu kustību un nodarbības kontaktā." (Sievietes Pasaule, 1938.)

Par moderno sievieti tika rakstīts, ka "viņa saprot, ka nevajaga būt resnai, neveiklai, smagai un lempīgai sievietei. Saprot, ka tas ir nedabiski, neestētiski", savukārt par laikmeta cilvēku kopumā: "Ja salīdzinām mūslaiku kulturelā cilvēka ķermeni ar kāda nebūt cilvēkam līdzīga, intelektuāli tumša un neattīstīta radījuma ķermeni, kurš dzīvojis vienīgi uz dabas rēķina, mēs izbrīnēsimies. Augstākas attīstības cilvēks ar izkoptu garīgu meklēšanu apziņu ļoti bieži nes gandarījumu – ir par paraugu savam zemākam brālim kā prāta apgaismībā, tā miesas nostiprināšanā un izkopšanā. Izbadējies, novārdzis, vai arī pretēji, pārmērīgi tukls būdams, viņš, kaut arī pielietojis visus kultūras sasniegumus, jūtas novecojis, nevesels un neveikls." (Zeltene, 1927.) 

Sveiks un vesels palasīja vecos preses izdevumus detalizētāk.


Rītarosme ik dienu, bet bez pārmērībām

20.–30. gados, šķiet, valdīja īsts vingrošanas uzplaukums, kam prese veltīja arī liriskus vārdus.

"Vingrojot mēs mācāmies saprast pašu ritmu, kurš māca panest dzīvi daudz vieglāki un pacilā mūsu prātus tāpat kā spārnotā dziesma." Un: "Vingrošana modina arī tieksmi uz deju, jo tā ceļ dienas gaismā dvēseles dziļumos snaudošo prieku." (Zeltene, 1932.)

Tomēr itin bieži tika aicināts kustībās iztikt bez pārmērībām. Jāsāk pamazām, un nav ieteicams vingrot stundām ilgi, bet gan 15–20 minūtes dienā, lai pēc tam 10–15 minūtes atpūstos, citādi "noguruma vielas iz orgānisma vairs neatdalīsies tādā mērā, kā no sākuma". "Visas kustības ir labas, ja tās nepielietojam uz reizi spēji, ilgi un asi. Sevišķi ar sportu un kustībām jābūt uzmanīgiem it visiem garīgiem darbiniekiem. Tiem kustības atnesīs lielu labumu, bet tikai plānveidīgi, uzmanīgi piekopjot. Tāpat uzmanīgiem ar sportu jābūt vienpusīga darba darītājiem: kurpniekiem, drēbniekiem, atslēdzniekiem." (Sievietes Pasaule, 1938.) 

Jebkurš sports, kā arī vingrošana jāpraktizē "ar prasmi un apziņu", lai labuma vietā nedabūtu ļaunumu – vārgumu, neveselīgu sejas krāsu vai pat tuberkulozes pazīmes. Tāpēc vingrot vēlams vai nu stingra skolotāja vadībā, vai vadoties pēc presē dāsni izklāstītajiem vingrojumiem. "Tiklīdz sajūtams stiprāks aizkusums, vai vēl vairāk – sāpes, tā ir zīme, ka kustības bez vilcināšanās pārtraucamas; šo robežu nekad nevajaga pārkāpt." Tajā pašā laikā: "Ja kustības no sākuma izliekas par grūtām un izsauc neveikluma sajūtu, tad nevajaga domāt, ka vispāri tās nav izpildāmas un ka organisms viņas nevar panest, bet gluži pretēji – vajaga turpināt šīs kustības, ievērojot nepieciešamo uzmanību." (Zeltene, 1932.)

Izdevums Fiziskā Kultūra un Sports (1937) kādā rakstā atzīmēja, ka sportošanā efektīva ir pieeja "kopā jautrāk": "Vingrojot vienam, trūkst tādu pārdzīvojumu, kādi rodas vairākiem kopā. (..) Vingrojumus var padarīt interesantākus ar radio un mūziku, bet ja tiem trūkst ierosmes un uzmudinājuma no cilvēku puses, viņa tomēr nedod to, ko kollektīvā."

Tomēr kā pamatu pamats ikdienas kustībās tika popularizēta rītarosme, ko cilvēks visbiežāk veic vienatnē. Tikai 15–20 minūšu "miesas kultūra" ik rītu tukšā dūšā, pie atvērta loga vai vismaz labi izvēdinātā istabā kailam, peldkostīmā vai vieglā, brīvā apģērbā došot enerģiju visai dienai. "Pie tā ātri pieron un panākumi un patīkamā pašsajūta būs labākais pamudinātājs." (Zeltene, 1929.)

Dāmām rītarosme, kā arī biežas, sistēmiskas kustības svaigā gaisā tika īpaši ieteiktas, liekot aiz auss, ka vingrojumi jāizvēlas atbilstoši savai "konstrukcijai", bet katrā ziņā tādi, "lai tie stiprinātu muguras muskuļus, padarītu elastīgas plecu locītavas, nostiprinātu vēdera sienas un trenētu kājas" (Zeltene, 1929). Tomēr kopumā, runājot par sieviešu fitnesu, svarīgi palika gan fizioloģiskie, gan estētiskie argumenti. "Ne visi sporta veidi, ko vīrietis bez pūlēm veic, noder līdzīgā kārtā arī sievietei. Sievietes organisms ir citādi iekārtots, nekā vīrieša. (..) Sievietei jābūt sevišķi uzmanīgai sporta izvēlē. (..) Vispār jāsaka, ka blakus airēšanai, peldēšanai, skriešanai un slidošanai arī visi vieglatlētiskie vingrojumi: lēkšana, sviešana, bumbu dzīšana u.t.t. uz dažām sievietēm labvēlīgi iedarbojas. Ļoti ieteicama ir arī paukošana, kas vienmērīgi attīsta ķermeņa elastību un augstā mērā norūda nervus. (..) Vēl labāki sievietei nodoties tenisam, golfam u.t.t., jo te netiek nodarbināti tikai atsevišķi muskuļi, bet viss ķermenis. Pilnīgi atmetama sievietei ir smagatlētika, kā: bokss, laušanās, džin-džits. (..) Pie sieviešu sporta jāievēro nevien ko izvēlēties, bet arī kā izvest. Katra pārpūlēšanās atriebjas sievietei vairāk nekā vīrietim. Tādēļ sevišķi nepiedienīgas sievietei ir visas sacensību un rekordu cīņas. Jo taisni še visvairāk jābaidās, ka sieviete, savas godkārības dzīta, neapdomīgi izšķiedīs savus spēkus neatlaidīgā trenēšanā. Sekas būs tās, ka viņas ārējais izskats no tā daudz cietīs. Neglīti, piem., izskatās krampjaini sažņaugtās sievietes rokas airēšanas sacīkstēs, vai saviebtais sejs pie skriešanās." (Zeltene, 1931.) 

Abiem dzimumiem periodikā bieži tika ieteiktas arī pastaigas. Piemēram, kā daļa no ķermeņa "attaukošanas" plāna. "Personām, kas daudz sēd un maz kustas, obligātoriski jāmaina šis dzīves veids, sākot pamazām pieradināties pie kustībām. Iesākt vislabākais ar pastaigām, sākumā vieglā mierīgā solī nostaigājot ikdienas 1–2 kilometrus, pēc pāris nedēļām 5 klm, un pēc mēneša vai diviem var soļot jau ātrāki un garāku attāļumu, pat līdz 20 kilometriem, zināms tikai ar ārsta piekrišanu." (Starts, 1937.) Savukārt bērniem piemērota arī peldēšana – gan veselības dēļ un lai mazinātu noslīkušo skaitu vasarās, gan tāpēc, ka "skolēniem skolas vingrošana ir garlaicīga, bet peldēšana interesanta" (Zeltene, 1929).


Vispareizākā un racionālākā ir maisīta barība

"Barībai vajaga saturēt organiskās vielas: olbaltumu, taukus un ogļūdeņus, bet no neorganiskām vielām ūdeni un minerālsāļus. Bez augšā minētām vielām, jaunākie pētījumi cilvēka uzturam ir atraduši nepieciešamu papildvielu – vītāminus," rakstīja Zeltene 1929. gadā, turpinot: "Pieaugušam cilvēkam pie viegla darba jāuzņem 1600–2400 kaloriju dienā, pie vidēji smaga darba 2400–3000 kaloriju, bet smaga darba strādniekam 3000–5000 kaloriju dienā. Kaloriju daudzums atkarājas arī no cilvēka vecuma. Pieņemts, ka mūsu uzturam vajaga sastāvēt no 10% olbaltuma, 30% tauku, 60% ogļūdeņu."

Bet jau 1932. gadā šajā pašā žurnālā tika konstatēts: "Mūsu barības patēriņš ir apm. sekošs: 32,2% piena produktu, 24,8% labības (maize, milti, putraimi), 30,4% gaļas, 5,4% sakņu un dārzāju, 6,2% pārējais un garšas vielas, p. kafeja, cukurs, sāls, vircas u.t.t. Šie skaitļi rāda, ka 63,3% no visas patērētās barības ir olbaltumvielas un tauki un tikai 36,4% ogļhidrāti. Šāds barības vielu samērs ir nevien pārāk dārgs, bet arī neveselīgs. Pārāk maz mēs patērējam piena produktu, sakņu dārzāju u.c. to barības vielu, kuras nevien lētākas, bet arī satur daudz vairāk vitāminu un dažādu fermentu."

Veselīga uztura sakarā tika ieteikts gaļu ēst ne vairāk kā reizi dienā, jo "bērni no gaļas paliek nervozi, bet pie pieaugušiem cilvēkiem pakāpeniski attīstās padotība podagrai un artēriju sklerozei". Vairāk jāēd nevārīti augļi un saknes, tomēr pilnīga svaigēšana, kam jau tolaik bija piekritēji, tomēr nav vēlama – kaut vai tāpēc, ka "šis barošanās veids nepadara vieglāku mājasmātes darbu. Taisni otrādi. Tas prasa no viņas daudz zināšanu un laika, kas viņai jāpatērē, lai no svaigiem produktiem pagatavotu gardus, kairinošus, katru dienu dažādus ēdienus. Jo apetīts ir pirmais labas barošanas noteikums". (Zeltene, 1930.) Secinājums: "Vispareizākā un racionālākā ir maisīta barība." Lasāms arī, ka konfektes ir veselībai kaitīgas, "jo bez cukura viņas satur dažādas ķīmiskas vielas un krāsas» un saldumi tikai atņem ēstgribu, tāpēc to vietā labāk ēst mājās gatavotas augļu konfektes.

Raksti atgādina pietiekami uzņemt vitamīnus, tomēr arī piekodina uzmanīties no uztura bagātinātājiem, priekšroku drīzāk dodot, piemēram, svaigi spiestai burkānu sulai ik dienu.

"Pēdējā laikā tirgū parādās dažādi mākslīgi vītāminu un citu barības sāļu preparāti, kā lecitina tabletes, vītamina preparāti, ovomaltini u.t.t, kas ar plašo reklāmu sola lētticīgam patērētājam ātri vien uzlabot viņu veselību. Lasītājs sapratīs, ka neviens mākslīgs preparāts, cik zinātniski tas arī nebūtu pagatavots, nevar atvietot dabīgos uztura līdzekļus, un par šiem preparātiem izdota nauda velti aizplūst uz ārzemēm." (Zeltene, 1932.)

Būtiski bija arī, kā ēst, turklāt "aksioma priekš veselības un skaistuma uzglabāšanas ir kārtīga caureja ik dienas. Cietas iekšas ir pakāpeniska un neatlaidīga pašsaģiftēšanās (..). Lai iekšas kārtīgi darbotos, ir nepieciešams vismaz 2 stundas dienā pastaigāties (..). Kur zarnu darbība tomēr paliek joprojām kūtra, tur ieteicams zarnas izmazgāt, iedzerot ik rītus tukšā dūšā vienu glāzi ūdens (..). Kur iekšas neatlaidīgi nepaklausa dabīgam režīmam, tur ir skaidris, ka organisma īpašnieks ved nekārtīgu dzīves veidu: vai nu ēd nelaikus, vai barība pārāk vienmuļa un nepiemērota, vai tās par daudz, vai par maz. No svara ēdot barību labi sakošļāt, sasmalcināt un apsiekalot iekams to norij. Jāēd lēni, ne steigšus. Visieteicamāki ir ieturēt pamatīgu maltīti rītos – pašu pirmo. Kam rītos nav ēstgribas, tas ir slims. Viņa nervu zistēma nav kārtībā. Vakaros turpretim ieteicams izvairīties no kuplas maltītes." (Zeltene, 1928.)


Svara nomešanai – gavēnis vai piena diena

"Ja cilvēkam ir 10, 15 jeb 20 kilogramu lieka svara, var rēķināt, ka par tik daudz gadiem arī viņa mūžs var samazināties," biedēja Atpūta (1939). "Ja jūsu tuklums rodas tikai no nepareizas barošanas (kas ļoti bieži atgadās), tad ķeraties pie racionelas barošanas, – novadiet savā organismā tikai tam nepieciešamo kaloriju daudzumu. Ja jūsu organismā jau atrodas tauku krājums, tad vispirms izlietojiet to, bet nekādā ziņā nepapildiniet viņu tālāk," pamācīja Zeltene (1927). 

Vēlmei kļūt kalsnākam kā noderīga tika rekomendēta gavēņa diena reizi nedēļā. Ja gavēt par grūtu, tā vietā var ieviest iknedēļas atslodzes dienu, piemēram, ar āboliem vien vai t. s. piena dienu. "1 litru piena un pusmārciņu rupjas maizes uz visu dienu. Šo dienu – ja iespējams, vairāk pavadīt gultā un maz staigāt." (Zeltene, 1928.)

Savukārt korpulentām personām ieteicami esot īsie gavēņi. "Neēst vairs 3 reizes dienā, bet gan tikai 2 vai pat vienu. Pārmērīgo izsalkumu var klusināt ar citrona šķēlīti, grauzdētu maizes garoziņu, košļājamās gumijas sūkšanu. Vispirms korpulentiem ieteicams izlaist rīta maltītes. (..) Pēc tam pieradināties izlaist arī vakara maltītes. (..) Tādi ēdot un vēl ņemot nedēļā 1 karstu sēdpeldi un 1 pamatīgu sviedru kasti, katrs noņemsies pa 2 kilo nedēļā." (Atpūta, 1937.)

Lai svaru nopietni regulētu, raksta Kā iegūt slaidāku līniju autors žurnālā Atpūta (1939) iesaka svērties katru dienu un panākt, ka vakaros svars ir tikai par 700 g lielāks nekā rītos. Tāpat viņš piesauc kādas franču diētas speciālistes ieteiktu sviestmaizīšu režīmu: "Tas nebūtu pieskaitāms tā saucamai ideālai dietai, bet ziemā vai pavasarī, kad saknēm vairs nav tā vērtība, kas rudenī, var to izmēģināt. Ar sviestu apsmērētas maizītes var ēst 5 reizes dienā. (..) 20 dienu laikā tādā veidā var zaudēt svarā 4 kilogramus."

Tajā pašā laikā žurnāls Zeltene jau 1929. gadā norādīja: "Mūsu diētiskās ārstēšanās nesekmība galvenā kārtā vedama sakarā ar to, ka diēte ir periodisks iekārtojums (uz laiku), bet pa starplaikiem tiek ēstas neatļautas vielas un katrā ziņā – pēc vēlēšanās izmeklētas un sagatavotas. Un reiz viņas tā sagatavotas, tad tās arī daudz vairāk apēdīs, nekā būtu vajadzīgs pacienta veselībai un spēku uzturēšanai. Bet viss, kas pāri par mēru, atstāj lieku tauku nogulumu, pret kuru tik neatlaidīgi cīnījās ārstēšanās laikā. Bieži mēdz būt arī tā: 2 dienas badojas, bet trešā dienā ēd par četrām, pēc tam atkal badojas u.t.t. Rezultātā – samaitājas kuņģis, bet tauki paliek."


Laikus gultā!

Veselīgs dzīvesveids 20.–30. gados tika saistīts arī ar veselīgiem miega paradumiem – par tiem tika atgādināts kā par skaistuma ķīlu. 

"Visupirms laikus gultā, laikus augšā. Nakts dzīve – viesības, balles, ilga pēc tām gulēšana dienā ir pielaižamas kā rets izņēmuma gadījums. Tiklīdz tas kļūst par parašu, tad sejā viegli iemetas grumbas, āda top pelēka, acis zaudē savu spožumu, gars un ķermenis pagurst, top uzņēmīgs slimībām un to uzturēt modru izdodas vēl tikai ar mākslīgiem līdzekļiem," rakstīja žurnāls Zeltene (1928).

Plašākā rakstā Kāpēc cilvēkam nepieciešams miegs? (1931) tēma šajā pašā izdevumā tika turpināta. "Labāk agrāki aiziet gulēt un agrāki piecelties, nekā otrādi, kā tagad mēdz rīkoties modernais cilvēks. Naktī visdzīvinošākais miegs. Vēlams, lai plkst. 10, vēlākais plkst. 11 aizietu gulēt pilsētā un celtos pl. 5–6, vēlākais pl. 7. Nekārtīgs miega laika iedalījums, negulētas naktis, skopošanās miegā, viss tas bojā veselību, galvenokārt nervus."

Rakstā tika izceltas arī atšķirības starp dažādu ļaužu vajadzībām pēc miega. "Lauciniekiem, kas pastāvīgi kustas svaigā gaisā un daudz fiziski vingrinās, var pietikt ar 5–6 stundām miega. Pilsētnieku prasības daudz lielākas, sevišķi tādu cilvēku, kas padoti tikai garīgam darbam. Viņiem tad katrā ziņā jāguļ 9–10 stundas, jo smadzeņu darbs prasa ilgāku miegu."