Tā 1993. gada 21.decembra Dienas kultūras rubrikā mūsu savpato vērtību fiksēšanas nepieciešamībai lielu rakstu Ir darāms lieti veltīja dzejnieks Imants Ziedonis, aicinādams: "Kamēr spriedīs, kas tā identitāte ir, un kamēr atradīs tai paliekošu latvisku nosaukumu, un kamēr ilgs konferences un noskaidros nostādnes, un kamēr vienosies, kur tādas nostādnes liekamas, - pa to laiku ir darāms lieti. Ir izstrādājamas savpatās vērtības, kuras ir jau acīmredzamas. Tās jau ir vispārpieņemtas un ir nosauktas. Un tās ir aprakstāmas un izceļamas no kultūrvēstures vispārējās plūsmas un bez grēka pret vispārcilvēcisko uzrādāmas norobežotā savdabībā kā mūsējās."
To secinājis, Ziedonis rakstā pievērsās dažu vērtību uzskaitījumam, kas "prasīt uzprasās pašas". To skaitā ir, pirmkārt, "mūsu ģeopolitiskās apdraudētības" dzemdinātais Lāč-plēsis, varonis apstākļu spaidā, lai gan, kā raksta Ziedonis, latviešu folkloriskā tradīcija gaidīja, ka mēs svinēsim nevis Lāčplēša dienu, bet gan Kokneša dienu, Antiņa dienu… Otrkārt, Anša Cīruļa latviskās ikonas. "Bez aizspriedumiem Ansis Cīrulis apvieno kristīgās ticības sižetu ar mitoloģiskiem tēliem kā Ziemassvētku dienas zīmējumā, kur jaundzimušo Kristu sargā Dēkla, Laima un Kārta. Var spriest un diskutēt, vai latviskā pasaules kārtības izpratne maz ir tiesiska piedalīties kristīgajā garīgumā, bet te nu tas ir un nevar nebūt. Tautas garīguma tieksme radījusi savus, mūsu tautai raksturīgus svētuma un cildenuma jēdzienus."
Trešā vērtība, Ziedoņaprāt, ir latviskie ēdieni: "Tie, kas par latvisko virtuvi dzirdējuši tikai kā par kādu taukšķētu zirņu būšanu un tāpēc par to ironizē, man liekas, tie ir tie paši mīļie letiņi, kas Vosa un Pelšes laikā jau bija atradināti no savām tautasdziesmām un zināja tikai vienu vienīgo, visvieglāko un banālāko, tāpēc arī "visiehimnizētāko" - Pūt, vējiņi!."
Nākamās vērtības - Dziesmu svētki, tad Latvijas mežu kultūra kā atdzimšanas iemiesotāja. Kā pēdējo Ziedonis piemin mīlināmā vārdiņa jeb deminutīva kultūru, savdabīgu parādību pasaules stilistikā. "Cieņas un draudzīguma pilna ir šī tradīcija, kas saglabājusies tautasdziesmā," raksta dzejnieks un piemin, ka Kurzemē viņu arī sveši cilvēki saukuši par Imantiņu. "Citās valodās nekā nevar pārtulkot un pat komentēt grūti. Citvalodā iznāk smieklīgi, panaivi, izsmejoši vai banāli salkani. Bet latviešu valodā skan mīļi un dabiski, reizēm cildeni, reizēm ķircinoši un amizanti, taču - dzīvo radību cienoši un godinoši."
Tās pašas Dienas nākamajā lapā ģeologs Viktors Grāvītis ķekatu tradīciju sakarā atgādināja folkloras ansambļiem, ka katra dziesma jādzied un katra tradīcija jāievēro tām piemērotā laikā, tāpat kā Jāņos nedzied Ziemassvētku dziesmas: "Cēlais nav ikdienišķais." Šī atziņa laika gaitā diemžēl nav diezko nostiprinājusies, vismaz medijos, kur ziņām par traģēdiju blakus ieguļas ieliktnīšu reklāmas un ziņās par Lāčplēša dienu svarīgākā izrādās diskusija, vai turpināt likt svecītes, jo pils mūris jauns. Taču to, ka identitāte nekur nepazūd pat tad, ja tu to neapzinies, tās pašas 1993. gada 21. decembra Dienas pirmās lapas ziņā apliecināja Latvbiofarm direktora Ilmāra Penkes apgalvotais - viņš neesot zinājis, ka ražo narkotikas.