Mūsu kaimiņos ir neskaitāmas galaktikas, kuras no mums šķir gaismas gadi. Tā varētu dēvēt arī citas apkārtējās ģimenes, katrai ir savi likteņstāsti un tradīcijas. Zvaigznes - šīs tālās saules! Pat neiespējami iedomāties, ka varbūt tās jau sen apdzisušas, kamēr vēl mūsu acis uztver to staroto gaismu. Tā mēs glabājam ziņas par mūsu senčiem, kuri aizgājuši no šīs pasaules, bet nav šķirami no mūsu sirds atmiņas.
Kas esam paši šajā Visuma telpā? Kaut kas tik niecīgs! Nesalīdzināmi mazāki par sīkāko smilšu graudiņu. Poētiski skan, ka cilvēki ir zvaigžņu bērni, radīti no zvaigžņu putekļiem. Jo neesam jau vēl atšifrējuši Lielo Noslēpumu - no kurienes esam nonākuši uz Zemes. Fascinējoša ir leģenda, ka aptuveni divi miljoni dvēseļu sēž uz mākoņu maliņas, raugās ar ilgām uz Zemi un gaida to brīdi, kad tām būs atļauts iemiesoties ķermenī, lai tādējādi izpildītu savu misiju, savu dzīves uzdevumu. Taču ne katram tas ir lemts.
Mēs, kuri dzimuši, esam izredzētie, jo, vecākiem savienojoties, kā gaismas un dzīvības stars nokļuvām mātes organismā, kur bija prieks augt un izveidoties par mazu cilvēku. Mēs kļuvām savu vecāku acuraugs un atnesām prieku ar saviem pirmajiem soļiem, vēl nesaprotamajiem šļupstiem un bezzobainās mutītes smaidiem. Ne tikai saviem vecākiem, arī tuviniekiem. Viņi redzēja mūsu būtnē savu turpinājumu. Kāda būtu mūsu vecāku dzīve bez mums, viņu bērniem? Noteikti citāda! Jo mēs katrs taču bijām un esam neatkārtojami. Faktiski katrs no mums iemieso sevī miniatūru Visumu ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Mums ir viss, kas Kosmosam vajadzīgs - gan Saules gaisma, gan zvaigžņu mirdzums, kad esam laimīgi. Smadzenēs aiztraucas domu komētas, atstādamas aiz sevis spožas, dzirkstošas astes. Mūsu bēdu stundās tur ir arī mazās, aukstās planētas asteroīdi un Visuma tumsa. Mēs pētām Visumu, bet mūsu dvēseles dzīles glabā vēl neizzinātus dārgumus un neapjaustas kaislības. Kas gan var līdz galam izprast cilvēka dvēseli? Ne katram ir spēks sevi pazīt līdz kaulam.
Cilvēka personība veidojas ģimenē, no tās dzīvesveida un tradīcijām lielā mērā atkarīgs tālākais dzīves ceļš. Jo katrs cilvēks atstāj otra dvēselē kādu nospiedumu. Jauki, ja mājās valda tā tīrā, baltā enerģija, ko sauc par Mīlestību. Tad ģimenes locekļi bagātina un dažādo esamību ne tikai cits citam, bet ietekmē arī tos, kuru dzīves orbītas šķērso viņu gaitas. Taču mīlestībai pie rokas soļo arī sāpes, zaudējumi, šķiršanās. Viss ir cilvēka pasaules sastāvdaļa. Stiprā ģimenē, kur iemājo mīlestība, saticība un savstarpēja sapratne, dzīves likstas ir vieglāk panesamas, jo tās locekļi sakļaujas kopā un kļūst par balstu. Mēs katrs kādam esam bijuši kā saules stars vai kā abpusīgi griezīgs zobens. Mēs katrs nākam no savas ģimenes, tālāk nesot tās ieradumus. Tā mēs, viens ap otru tīdamies, ietekmējam cits citu un daudzveidojam to skaisto, bet bezgala īso laika sprīdi, kuru saucam par Dzīvi.