Nu, saproti, tā ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena! Ieraudzīju televīzijā lamas, un tās man tieši sirdī iekrita, tādas foršas un pūkainas, — smej bijušais automehāniķis, ugunsdzēsējs un policists Kristaps Blaus (35). Dzīve viņam parādīja turpmāko ceļu.
2002.gadā Kristaps un viņa dzīvesbiedre Kristiana nolēma pievērsties lauku tūrismam, par pamatu izmantojot 6,4 ha zemi gleznainajā Gaujas Nacionālā parka teritorijā pie Gaujas, kas tek 400 metru attālumā no Kristianas dzimtas mājām Rakši. Kristaps saka — ja pirms desmit gadiem kāds teiktu, ka viņš pievērsīsies lielai saimniekošanai, pašam nāktu smiekli. Taču cik ilgi staigāsi ar policista zizli pa ceļiem?
Pirmo uzcēla guļbaļķu viesu namu. Protams, ņemot kredītu. Vienlaikus abi stingri domāja, kā piesaistīt vairāk tūristu. Iegādāties mājputnus vai iekārtot briežu dārzu? Taču citi domātāji jau bija pasteigušies un Latvijā atvēruši šādus tūrisma objektus. Kā zīme no debesīm nāca televīzijā redzētās lamas. Kristaps sasparojās un devās uz izstādi Anglijā. Lamas tur bija, bet to atvešana uz Latviju izmaksātu dārgi. Anglijas Lamu asociācijas prezidente ieteica pamēģināt dzīvniekus pirkt Vācijā. Tur enerģisko latvieti uzaicināja ciemos Vācijas Lamu asociācijas prezidents. Kristapam tā brauciena atmiņas joprojām izsauc smaidu: "Viņam bija 129 lamas, un tas skats bija pasakains. Nu vajadzēja man tos foršos dzīvniekus, un es viņus atvedu!" Protams, varēja nopirkt arī lētākus, bet Kristaps nolēma, ja pērk, tad vērtīgus un veselus dzīvniekus.
2006.gada oktobrī Rakšos ieradās pirmās lamas un alpakas. Viss sākās vairāk nekā labi, jo viena no toreiz nopirktajām astoņām lamām (laba lama ārzemēs maksā 3000—5000 eiro) bija grūsna. Drīz pasaulē nāca mazais lamu puika Rūdolfs. Kristaps Blaus ir pārliecināts, ka dzīvniekiem viņa saimniecībā patīk, jo šeit piedzimuši jau pieci veselīgi un skaisti lamu mazuļi. Vārdu viņiem dod tādu, kādā dienā tie dzimuši, piemēram, Marta dzimusi Martās.
KAMIEĻU DZIMTENE PIE CĒSĪM
Cik četrkājaiņu ir Rakšos? Kristaps uzreiz pat nevar atbildēt, skaita — pieci divkupru kamieļi, trīspadsmit lamu, piecas alpakas, divi gvanako. Visi šie dzīvnieki pieder pie kamieļu dzimtas. Kristapa sapnis ir iegādāties un turēt pilnu kamieļu dzimtas komplektu. Viņam pašlaik pietrūkst tikai vienkupra kamieļu un vikunju. Pēdējās esot līdzīgas alpakai un lamai, tikai mazākas augumā. Kaut arī vikunjas ir aizsargājamie dzīvnieki un pagaidām mīt tikai savā dzimtenē Dienvidamerikā un dažos pasaules zoodārzos, Kristaps cer, ka šie graciozie dzīvnieki kādreiz dzīvos arī Rakšos, bet vienkupra kamielis esot tikai laika jautājums.
Notikumi saimniecībā risinājās strauji. Latvijā vēl bija labie laiki. Tūristu netrūka. Steidzami tika uzcelti vēl divi viesu nami. Ciemiņu izklaidei piedāvāti gan izbraucieni ar plostiem un laivām, gan kvadricikli un tūrisma pārgājieni instruktoru pavadībā ar teltīm un romantiskiem ugunskuriem novakarēs. Personīgajā dzīvē vispriecīgākais notikums bija meitiņas Elisones piedzimšana. Šogad oktobrī viņai būs seši gadi. Varbūt meitiņai par godu ģimene pastiprināti domāja, kā piesaistīt un izklaidēt ģimenes ar bērniem. Kristaps rāda pamatīgu raganas māju uz kājas, kas griežas ap sevi. Bērniem tā ļoti patīk. Taču Elisone ap dzīvniekiem vien grozījusies. Un Kristaps saprata, ka šis ir virziens, kurā jāiet. Viņa pārziņā bija saimniecība, dzīvesbiedre Kristiana kārtoja dokumentus.
Laiki tagad plānāki, šogad viesu vairs nav tik daudz kā agrāk, taču Kristaps ir pārliecinājies, ka cilvēkus nemainīgi visvairāk piesaista viņa zvēru dārzs: "No pirmdienas līdz piektdienai strādājam saimniecībā, brīvdienās nemitīgi brauc ekskursijas. Vasarā tās ierodas arī darbdienās, jo tagad daudz bezdarbnieku, ģimenēm ir laiks apskatīt Latviju. Ik pilnā stundā gida pavadībā cilvēki apstaigā dzīvnieku novietnes un uzzina par viņu raksturu, īpatnībām, paražām, izcelsmi." Kristaps ir pārliecināts, ka Rakši ir vienīgā vieta Latvijā, kur apmeklētāji var nobučot lamu, uzzināt, cik alpakām zīžaina spalva. Viņš tik smej: "Atbrauc pilsētas bērni — kamieļus pazīst, alpakas un lamas arī, bet tad rāda uz aitām un prasa — kas tās tādas?" Citā reizē skolotāji saimniekam pārmetot, ka viņš jaucot bērniem galvu. Kā tā? Nu, klasē skolotāja uzdod jautājumu — pastāstiet, kur ir kamieļu dzimtene, un bērni saucot — Rakšos!
TABITA SACEĻ AŽIOTĀŽU
Ja rēķina pavisam precīzi, Rakšu dzīvnieku saimei noteikti pievienojamas arī trīs Latvijas melngalves aitas — Dollija un viņas divi jēri, divi briāra šķirnes suņi Justīne un Rica, kas pilda ganu pienākumus, un trīs Justīnes mēnesi vecie kucēni, kuru tēvs ir kaimiņu Vidusāzijas aitusuns, viens trusis un viens kaķis. Saime, tā sacīt, ne pa jokam. Kristaps saka — ja nezinot, kur kādā brīdī atrodas meitiņa, jādodas pie dzīvniekiem. Elisone zina katra lopiņa vārdu, ar katru var ilgi mīļoties.
Arī Kristapam patīk visi viņa dzīvnieki, bet vispirms viņš ved mūs pie sava acurauga — 10.augusta agrā rīta stundā dzimušās kamieļmeitenes Tabitas. Kristaps par viņu lepni saka — Latvijas pilsone — un atceras ažiotāžu, kādu sacēla kamieļmeitenes piedzimšana. Uz Rakšiem steidzās žurnālisti no avīzēm un žurnāliem, Tabitas piedzimšanas dienā par šo faktu ziņoja visi
MĪLESTĪBAS SALDAIS AUGLIS
Divkupru kamieļi Fatima un Sahibs atvesti no Vācijas. Rakšos viņi izkāpa no treilera 2008.gada gada 8.martā. Desmit gadu vecā Fatima ir maiga un jūtīga būtne, augumā nedaudz lielāka par Sahibu. Abi "salaulājās" jau pavisam drīz pēc atbraukšanas, tikai vēl ilgi nebija iespējams noskaidrot, vai Fatima ir grūsna, jo kur ņemsi tik lielu ultrasonogrāfu? Pēc gada kļuva skaidrs — Fatima ir mātes cerībās. Taču pagāja vēl mēnesis, otrs, trešais, un beidzot pēc 15 mēnešu grūtniecības 10.augusta rītā, veterinārārstam mazliet piepalīdzot, pasaulē nāca mazs kamieļbērns, meitenīte. Fatima tik ļoti apjuka no šī notikuma, ka pirmajā dienā atteicās jaundzimušo barot. Saimnieki steigšus nopirka palielu pudelīti. Kristaps stāsta, ka pasaules praksē diezgan bieži ir gadījumi, ka kamieļmātes nebrīvē atsakās no saviem bērniem. Taču Fatima ātri atguvās. Tagad rūpīgāku māti grūti iedomāties.
Kristapa saukta, Tabita ziņkārīgi palūkojas laukā no nojumes, tad galvu izslien arī Fatima un noskaidro, vai meitiņai nedraud briesmas. Pēc brīža Fatima izsoļo aplokā. Tabita viņai seko, drošs paliek nedrošs, turoties mammai cieši blakus. Kamieļmāte nenolaiž no mums acis, un Kristaps neiesaka viņai tuvoties — instinkts kamieļmātei liek sargāt bērnu. Tabitai gan pasaule šķiet jauka, viņa pabāž galviņu mammai zem vēdera un, ieturēdama agrās brokastis, svētlaimē šurpu turpu vicina īso astīti.
Fatima ir brūngana, Sahibs, kurš ganās netālajā aplokā, — gaišs. Tabita atsitusies tētī, viņa ir balta. Uz zaļās zāles fona jaundzimusī līdzinās balerīnai, kas pirmo reizi uzvilkusi pačku un neveiklām kustībām pārvietojas pa skatuvi. Viņa ir īsta austrumu skaistule ar mazu galvu, tievām kājām, garu kaklu, lielām plūmju melnām acīm un šķeltu virslūpu. Kristapa prieks par Rakšu kamieļbērnu ir liels, jo kā nekā viņa ir pirmā Latvijā dzimusī savas ģimenes pārstāve: "Ja meitēns nāktu pasaulē Jāņos, būtu Līga, bet tagad nolēmām nejaukt austrumniecisko vārdu kopkori — Fatima, Sahibs, Ahmeds, Sultāns jau ir, tagad viņiem pievienojusies Tabita."
Sīkaļai (uz pārējo kamieļu fona) Tabitai patīk abi no Čehijas atvestie pusotru gadu vecie kamieļpuiši Sultāns un Ahmeds, kuri ganās turpat aplokā. Pēc cilvēku rēķina viņi ir pusaudži, un pagaidām kupru vietā zem šķidrās spalvas abiem sataustu tikai divus palielām sardelēm līdzīgus izaugumus. Kupri kamieļzēniem izaugs trīs gadu vecumā. Tad viņi arī sāks interesēties par meitenēm. Pagaidām abi tikko šķīrušies no "kucēnu" apmatojuma, un viņiem aug pirmā īstā spalva.
Kā kamieļi jutīsies Latvijas ziemā? Vai viņiem nebūs auksti? Kristaps skaidro — kamieļu dzimtene ir Centrālāzija, tāpēc no sniega un sala tie nebaidās, iztur pat līdz mīnus 30 grādiem, taču tik skarbu ziemu Latvijā Kristaps nemaz neatceras. Turklāt kamieļi sagatavojas dabas untumiem, katram gadījumam uz ziemu uzaudzējot biezu kažoku un varenajos kupros uzkrājot pamatīgas tauku rezerves. No tām vajadzības gadījumā viņi var izturēt pat divu mēnešu ilgu badošanos. Taču kamieļiem pie šīm rezervēm nevajadzēs ķerties, jo jau tagad visai kamieļu dzimtai sagādāts gan siens, gan kombinētā spēkbarība. Kamieļi ir ilgdzīvotāji — viņu mūžs labos apstākļos ir ap četrdesmit gadu. Kristaps rēķina, ka viņam ap to laiku jau būs septiņdesmit pieci gadi, un cer, ka arī liela kamieļu saime. Kristapa tālākajos plānos ir iecere izveidot 8—10 kamieļu karavānu, kas izvadās tūristus pa dabas takām un dosies tālākos pārgājienos.
Rakšu "pūdeļi"
Kad esam saskatījušies kamieļus, ejam blakus aplokā, kur zāli plūc pūdeļiem līdzīgi dzīvnieki. Izrādās, tās ir alpakas Karla, Noela, Rūtiņa un Pārsliņa, kuras aitu cirpēji apstrādājuši pēc savas gaumes. Taču ne jau modes dēļ tas darīts. Kristaps skaidro, ka alpakām apmatojums uz kājām un galvas ataug lēnāk, tāpēc uz nullīti apcirpts viss ķermenis, izņemot kājas un galvu, jo vēlams, lai ziemā apmatojums uz ķermeņa būtu vienmērīgā garumā. Alpakas guļ, kājas salocījušas zem sevis, un saltā laikā tās ir kā silts spilvens apakšā, vēders nesalst. Tā arī radās amizantie Rakšu "pūdeļi". Alpakas ir mazākas nekā lamas, tās izmanto vilnai, ne nastu nešanai.
Gvanako ir lamu un alpaku priekštecis, kas, brīvībā glābjot savu dzīvību, var attīstīt pat līdz 60 km ātrumu stundā. Gvanako Rodrigo un Rovenai Rakšos ne no viena nav jābēg, taču Rodrigo bijis tik straujš, ka viņu nācies izkastrēt. Gvanako un alpakas aplokā rāmi plūc zāli kopā ar lamām Elenu, Kamillu, Martiņu, Musjē, Ženiju, Dorisu, Lilo un Mārvinu. Lamas — skaistas kā bildes, staltas, ar glāsmainu skumjo acu skatienu. Viņas snaikstās pēc priežu skujām, kas aiz aploka, tās lamām ir īsts gardums. Alpakas tikmēr plūc zāli, ignorējot pelašķus, kas tām ir — "fui, cik negaršīgs!".
JĀZĀĢĒ KAUJAS ZOBI
Pieaugušie lamu vīri Pirāts, Musjē, Taigers, Indriķis un Rūdolfs ganās tālākā aplokā. Pirmie trīs ir kastrēti — lai pašiem lielāks sirdsmiers un arī apmeklētājiem būtu draudzīgāki. Musjē talants ir vezumu vilkšana. Pirmo reizi izmēģinājumā iejūgti lamu puiši niķīgi gāžas gar zemi — nē, tas ir pret viņu pārliecību vilkt vezumu! Vienīgi Musjē, uz kuru liktas vismazākās cerības, izrādījās īsts vīrietis. Viņš saprata, ka šis darbiņš nebūs ne nogurdinošs, ne smags. Nav jau te nekādi Andu kalni, kur tonnu smagas kravas jāstiepj pa kalnu takām! Indriķis un Rūdolfs atstāti vaislai un tagad dīžājas katrs savā aploka galā — ak, cik labprāt viņi mestos tuvcīņā, lai noskaidrotu, kurš turpmāk būs vadonis lamu sievu pulkā! Abiem trakuļiem jānozāģē augšējie kaujas zobi, lai, nedod dievs, ja tiktu viens otram klāt, pretinieku nepataisītu par kropli. Zaudētāju uzreiz varot pazīt — nokarājas apakšlūpa, un vismaz uz nedēļu viņš zaudē ēstgribu. Nedroši taujāju — vai nespļaus ģīmī? Līdz spļaušanai abi netiek, acis pārgriezuši un vaigus piepūtuši, tie tikai dusmīgi sprauslā viens uz otru.
Kristaps demonstrē apmeklētājiem iestudētu triku — viņš strauji izstiepj roku uz augšu, un lamu tēviņš Taigers, kurš līdz tam mierīgi gremoja zaļo zāli, strauji paslien galvu augšup un Kristapa rokas virzienā izšļāc brangu zaļu spļāvienu — tas tev par kaitināšanu! Rakšu saimnieks saka — ja nekaitinās, ne kamieļi, ne lamas nespļaus. Kristapam gan šad tad nācies mukt.