Ņujorkā esmu viena. Bet vai tāpēc man sagumt? — jautā dejotāja, horeogrāfe un dejas pedagoģe Vija Vētra
Savā cienījamajā vecumā esat saglabājusi kustību prieku un veselību. Kā tas izdodas?
Droši vien domājat, ka sākšu runāt par diētām, gavēņiem, ājurvēdu un tamlīdzīgām lietām. Taču es uzskatu, ka galvenais ir cilvēka garīgā nostāja. Reti kad padomājam, cik tas ir liels brīnums, ka esam piedzimuši šajā pasaulē. Cik daudzas augu un koku sēklas vējš aiznes pa gaisu, bet tās neiesakņojas. Ar cilvēkiem notiek gluži tāpat. Bet es esmu, jūs esat, un daudzi ir. Kad man Ņujorkā paziņas, uz ielas satiekot, uzdod ikdienišķo jautājumu: "How are you?" — es atbildu: "I am." Es esmu. Dzīve ir brīnums, šī sajūta jāuztur, tā palīdz dzīvot. Par to mums jāpriecājas katru mirkli. Taču cilvēki ieslīgst ikdienišķībā, uztraucas par lietām, kuras, salīdzinot ar mūžību, ir kā puteklis Visumā.
Teorētiski jums piekrītu, bet praktiskā dzīve izdara savas korekcijas režīmā, saskarsmē, dažreiz paklibo veselība, un tad priecāties ir grūti.
Domājat, ka manā dzīvē nav bijuši grūti brīži, ka neesmu slīgusi depresijā? Pēc pusgada man būs jau astoņdesmit septiņi gadi, pirms diviem gadiem tepat Rīgā lauzu kāju, man ir gūžas protēze, tas ierobežo kustības. Galu galā — Ņujorkā esmu viena, ja neskaita manus audzēkņus. Man nav ģimenes, bērnu. Bet vai tāpēc man sagumt? Dzelžaini zinu, ka šādās situācijās tikai es pati varu sev palīdzēt.
Kā jūs to darāt?
Rītu sāku ar vingrinājumiem gultā, izvingrinu rokas un kājas, pēc tam izkāpju no gultas un sveicu sauli. Katru rītu salieku rokas uz krūtīm lūgšanā un saku — surija namaskār! Esi sveicināta saule! Pēc tam izpildu vienkāršus jogas vingrinājumus, izstaipu ķermeni līdzīgi, kā to dara suns vai kaķis. Vingrojot svarīgi ievērot elpošanu — atliecoties ieelpoju, saliecoties izelpoju.
Svarīgi ir meditēt. Tas vismaz sākumā nav viegli izdarāms, bet jātrenējas. Meditācija attīra domas no sārņiem, nomierina. Tā ir nopietna mācība, par to sarakstītas daudzas grāmatas, nepieciešama tikai interese, un uz priekšu!
Kad man ir pavisam grūti, atgādinu sev, ka vistumšāk ir pirms saules lēkta. Katrs zina, ka dzīvē ziemai seko vasara, naktij — diena, bēdām — prieks, tumšiem mirkļiem neizbēgami seko gaiši. Tas vienmēr jāatceras, un dzīvē jāpieņem i labais, i sliktais.
Visu mūžu esat dejojusi. Kā ir tagad, kad vairs nevarat kustēties tik raiti, kā vēlētos?
Man dzīve ir svinēšana. Ar deju, kustību, krāsu, skaņu. Deja nav laika kavēklis, bet kaut kas nopietns un dziļš. Bez dejas nekad neesmu dzīvojusi. Deja nodarbina garu. Dejā savienojas cilvēka garīgais un fiziskais es. Iesaku katram dejot kaut vai mājās vienatnē, ja nav ierasts to darīt draugu pulkā. Mūzikas pavadījumā improvizējiet, iegrimstiet dejā, izdejojiet savu pārdzīvojumu, prieku, arī sāpes. Man tuva ir Baha mūzika, bieži to klausos arī vienatnē un izdejoju savā studijā.
Vai jums ir kāda lieta, kas palīdz pārvarēt depresīvu noskaņojumu?
Man mājās ir dažādu mūzikas instrumentu kolekcija, ko krāju jau gadiem ilgi. Starp tiem ir Tibetas šķīvji, tos sauc par bū. Agrāk šķīvjus vadāju līdzi, tagad lidostās metālu uztver ļoti aizdomīgi, bail, ka neatņem. Es bū izmantoju kā gongus, vienam skaņa gaišāka, otram dziļāka, tumšāka. Kad ir slikti, ieskandēju dziļāko toni, eju savā studijā pa apli pulksteņa rādītāja virzienā. Bū skaņa vibrē ilgi, ilgi un ceļ mani augšup pāri depresijai un nepatikšanām. Es arī gleznoju. Darinu mantras. Mani inspirē lietas, kurās saskatu ko neparastu, piemēram, olu kārbiņā iezīmēju sejiņas. Tie ir mani draugi. Cilvēks nedrīkst slīgt bezdarbībā. Nekustība ir ikvienas slimības sakne. Nevajag koncentrēties uz sevi, vienmēr jācenšas radoši darboties. Tas neko nemaksā un katram ir pa spēkam. Man, piemēram, mīļi ir koki. Katru reizi, kad iebraucu Rīgā, dodos pie brāļa — ozola Bastejkalnā, aptveru to ar abām rokām, abi ilgi stāvam un klusējam, un es jūtu, kā ozols man dod savu dzīvības spēku.
Fiziskajam ķermenim nozīmīga arī barība. Ar garīgo vien veselību neuzturēsim. Jūsu ēdienkarte droši vien ir ļoti vienkārša.
Neko jaunu jums nepateikšu. Senie grieķi uzskatīja, ka vidusceļš ir zelta ceļš. To pašu var pateikt citādi — visā jāievēro mērenība. Tā nāk par labu veselībai un līdzsvarotam noskaņojumam. Mērenība jāievēro arī ēšanā. Pati neko negatavoju, tā ir liela ķēpa. Divus gadus biju veģetāriete, kļuvu ļoti švaka, bet dejošanai vajag spēku. Tagad kategoriski atsakos tikai no sarkanās gaļas. Daudz ēdu svaigus augļus un dārzeņus, taču cenšos, lai tie būtu auguši tajā zemē, kurā cilvēks dzīvo, un ir gadalaikam atbilstoši. Tomāts ziemā? Tas nav man! Latvijas zeme vēl nav piedraņķota, tēpēc vietējie augļi un dārzeņi ir tīri, nesamaitāti. Ļoti mīlu olīveļļu, tikai extra virgin — pirmā spieduma. Draugi zina, ka man ļoti garšo lasis. Vispār zivis varētu ēst katru dienu. Latvijā dažkārt ar baudu iemalkoju upeņu sulu, kādu nevar dabūt nekur citur pasaulē, ar mēriņu Rīgas melnā balzama. Ēšanā man viens princips — jāēd maz, bet bieži.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Zilite
caxs
cepuri nost