Kolliju, vācu aitu suni, dalmācieti, Jorkšīras terjeru un citas populārākas suņu šķirnes neviens nekad nesajauks. Tikai galīgs nejēga suņu lietās nosauks rotveileru par čivavu, piemēram. Taču neesmu pārliecināta, ka jebkurš pretimnācējs pateiks, ka Fabians ir Brabantas grifons. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī grifoni ir treju veidu - Beļģijas, Briseles un Brabantas. Tie savā starpā atšķiras ar apmatojumu - vieni ir asspalvaini, otri - gludspalvaini, trešie atšķiras ar krāsu varitātēm - no melna ar lāsumiem vai līdz melnam ar sarkanbrūnu. Tiec nu gudrs, kas ir kas. Fabians nedaudz līdzinās mopsim - purniņš tāds pats saspiests, tikai augumā viņš nav tik drukns kā mopsis. Varētu arī domāt, ka šis ir jauktenītis ar aristokrātisku asiņu piejaukumu tālos senčos. Taču nezinātājs noteikti nepateiks, ka Fabians ir ar izciliem ciltsrakstiem un savā gadu un septiņu mēnešu ilgajā mūžiņā jau kļuvis par Latvijas, Lietuvas un Vācijas čempionu. Turklāt melni Brabantas grifoni ir retums. Oskars zina teikt, ka Fabianam ir divas melnas māsiņas - viena Rīgā, otra Lietuvā. Grozi kā gribi - suņu puika ir gana ievērojams.
Kamēr Oskars ar Fabianu fotografējas, zēna tētis Guntars stāsta, ka ģimenē radās doma dēlam dzimšanas dienā uzdāvināt suni: "Puika jau tīņa vecumā, viņam vajag nopietnu nodarbi, tāpēc - lai būtu suns." Suņa šķirne nebija svarīga. Nosacījums tikai viens - lai suns nav liels, jo labradoru pilsētas dzīvoklī turēt nebūtu prāta darbs. Ģimene devusies uz dzīvnieku tirgu un tur nejauši uzzinājuši, ka suņu klubā Ako esot skaisti kucēni. Oskars stāsta: "Attaisījām vārtiņus, un Fabians pats mums skrēja pretī. Viņam toreiz bija pieci mēneši, un mēs viņu paņēmām."
Pacietīgs un ceļot kārs
Paņemot Fabianu, Jēgeri nezināja, ka mazais sunītis mainīs klimatu ģimenē. No pirmās dienas visi viņu iemīļoja. Savos piecos mēnešos jaunais ģimenes loceklis bija gana prātīgs, lai nedarītu lielas blēņas (neko nesagrauza, tikai vienu reizi uzlēca virtuvē uz galda). Gana gudrs, lai jau pēc trim dienām saprastu, ka jāčurā tikai ārā. Gana mīlīgs, lai neviens viņu nedzītu no gultas. Gana apķērīgs, lai jau pirmajā suņu izstādē Grobiņā Fabiana saimnieki saprastu, ka kucēnu klasē viņam vairs nav ko darīt, jāmērķē augstāk. Izstādoties junioru klasē, Fabians drīz vien tika atzīts par Latvijas čempionu, bet Jēgeri kļuva par aktīviem suņu izstāžu apmeklētājiem un Fabiana pavadoņiem ceļā uz panākumiem. Uzvaras kausi un medaļas gūti arī Lietuvā un nedaudz vēlāk arī Vācijā. Fabians labprāt mēro tālus ceļus mašīnā, nekunkst par grūtībām. Oskars raksturo mīluli: "Viņš ir pacietīgs, komunikabls un ļoti gudrs." Domājat, ir viegli pareizi soļot ringā, pēc tam ļaut, lai tiesneši pētī zobus, apmatojumu, vīrieša lepnumu - oliņas, stāju, eksterjeru? Arī suns var noģībt, ja vasaras karstumā jāstāv izstādes pozā pat pusstundu, kamēr piekasīgie tiesneši vērtē labākos no labākajiem, kuriem dotas iespējas piedalīties katras izstādes uzvarētāju izgājienā best in show? Fabians to visu pacieš stoiciski, un līdz šim viņš vienmēr plūcis uzvarētāja laurus.
Iesaista Oskaru
Jēgeru ģimenei nav jāraizējas par dēla nodarbēm brīvā laikā. Pirmkārt, viņam ir pienākums rūpēties par Fabianu, un tas paņem ne mazums laika. Otrkārt, lai kur arī Oskars dotos, Fabians vienmēr ir kopā ar viņu. Treškārt, Fabians savā veidā ir pievērsis izstādēm arī Oskaru, kurš kļuvis par hendleru, respektīvi, cilvēku, kurš suni izstādēs izved ringā tiesnešu vērtējumam. Jēgeri tikko atgriezušies no starptautiskās suņu izstādes Vācijas izklaižu pilsētiņā Pulmansitijā, kas atrodas 70 km no Magdeburgas. Tur Fabians kļuva par Vācijas un Eiropas čempionu, bet Oskars ieguva jaunā hendlera diplomu. Oskars stāsta par saviem iespaidiem braucienā: "Ievēroju, ka ārzemēs suņus ļoti mīl. Es ar Fabianu varēju iet veikalā, bet kafejnīcās, kas atrodas pie autobāņiem, visur ir nolikti dzērienu trauki suņiem. Man tas ļoti patīk."
Kamēr runājamies, Fabians apveļas augšpēdus zālītē. Viņš ir laimīgs - saule, zila debess, saimnieks līdzās. Ko sunim vairāk vajag?