Pēc zinātnieka domām, pēdējos 150 gados cilvēka ietekme uz procesiem dabā būtiski pieaugusi un daudzos gadījumos pārsniedz dabisko faktoru radītās pārmaiņas. Būdams vides ķīmiķis, M. Kļaviņš savā darbā pēta arī dabas ķīmisko procesu saistību ar novērotajām klimata pārmaiņām, kas pēdējos gados kļūst arvien jūtamākas. Tāpat viņa redzeslokā ir citas ar cilvēka darbību saistītas parādības – virsūdens piesārņojums, smago metālu saturs zivīs u.tml.
Cilvēku nepārdomātā un dažkārt alkatīgā rīcība spēj izraisīt neatgriezeniskas pārmaiņas dabā. Viens no raksturīgākajiem piemēriem ir Kaspijas jūra, kas turpina strauji izžūt. Kā piemēru cilvēka iespējām iedarboties uz vidi zinātnieks minēja arī kodolizmēģinājumus, ieskaitot 1961. gadā PSRS teritorijā – Novaja Zemļas arhipelāgā – uzspridzināto ūdeņraža bumbu, kas pilnībā nopostīja vidi 18 km rādiusā.
M. Kļaviņš uzsvēra atšķirību starp klimatu un laikapstākļiem. Klimata pētījumu pamatā ir dažādu dabas parādību vidējie rādītāji noteiktā teritorijā un laikā, visbiežāk konkrētā mēnesī. Piemēram, 2010. gada janvārī, kad arī Latvijā bija novērojama temperatūras pazemināšanās un snigšana, plašā Eirāzijas reģionā temperatūra tiešām bija zemāka par vidējo rādītāju, tomēr lielākajā pasaules daļā, ieskaitot Ziemeļameriku, tā bija augstāka. Šogad decembrī aukstuma vilnis skāra Rietumeiropu un aizsniedzās līdz pat Baltijai, bet daudzos citos pasaules reģionos temperatūra bija virs normas. Tas sakāms, piemēram, par plašām teritorijām Krievijā.
Uz žurnāla Ilustrētā Zinātne galvenā redaktora Venta Zvaigznes jautājumu, vai jāsāk satraukties par Golfa straumes virziena maiņu globālās sasilšanas iespaidā un tās izraisītu temperatūras pazemināšanos Eiropā, profesors atbildēja noliedzoši. Kaut arī Krievijā ir izstrādāti vienkāršoti matemātiskie modeļi, kas šādu attīstību paredz, to apstiprinājumam trūkst mērījumos iegūtu datu.
Pēc M. Kļaviņa domām, arī divas pēdējās ziemas Latvijā nav jāuzskata ne par ko neparastu, jo kopš 1945. gada ievāktie dati par sniega segas noturīgumu liecina, ka tādas jau ir bijušas. Pēdējā bargākajā – 1995./96. gada ziemā – sniega sega dažviet Latvijā saglabājās līdz pat 170 dienām. Var gadīties, ka šī ziema būs vēl bargāka, tomēr pēdējo 50 gadu laikā ziemām ar noturīgu sniega segu kopumā ir tendence mazināties.
Vents Zvaigzne jautāja, cik ticami ir apgalvojumi, ka Rīgā pārskatāmā nākotnē gaidāmi lieli plūdi. ''Plūdi ir iespējami, kaut vai no statistikas viedokļa, bet nav zināms, kad tie notiks, jo to prognozēt ir grūti,'' skaidroja profesors Māris Kļaviņš. Viņš klātesošos mierināja: ''Katrā ziņā tie vairs nebūs tik grandiozi kā, piemēram, 18. gadsimtā, par ko liecina atzīmes Doma baznīcā, jo veikti dažādi pasākumi, lai tos novērstu, piemēram, uz Daugavas uzcelti dambji''. Plūdi Rīgā iespējami, kad ziemeļu vēji sadzen ūdeni Daugavā, tāpat arī kūstot sniegam vai pēc lielām lietusgāzēm.
Viesistabas klausītājus interesēja, kādas ir Latvijas iespējas ietekmēt klimata pārmaiņas un vai pasaules mērogā politiķi un ekonomisti nesagroza faktus ražotāju interesēs. Kā uzskata Māris Kļaviņš, Latvijā rūpniecības attīstība ir tik niecīga, ka nevar ietekmēt globālās klimata pārmaiņas. Toties mums nepieciešami adaptācijas pasākumi klimata pārmaiņu iespējamajām sekām. Viņaprāt, pasaules praksē šajā ziņā pastāv lobisms, jo nenoliedzama ir konkurence starp lielajām valstīm – Eiropu, Japānu, Ķīnu, ASV. ''Zinātniskais pamatojums siltumnīcas gāzu emisijas kvotām ir stipri nosacīts,'' stāstīja LU profesors.