Džojai ir astoņi mēneši. No tiem viņa pavadījusi Ošiņu mājā Pārdaugavā tikai divus pēdējos. Džoja cenšas saprast jaunās dzīves noteikumus, pierast pie ģimenes ierastā dienas ritma. Viņa jau ir laimīga, jo sapratusi, ka te ir viņas īstās mājas.Tās, kuras viņa redzēja kucēna sapņos, patversmē dzīvodama.
Viņa vienīgā nerēja
Zinu, Ošiņi varēja iegādāties šķirnes suni ar izciliem radu
rakstiem, taču jumtu virs galvas viņi piedāvāja kucēnam, kuram
liktenis neko labu nesolīja. Esmu lieciniece tam, cik ilgi un
pamatīgi Valdis Ošiņš ar ģimeni gatavojās nopietnajam pasākumam -
sunīša izvēlei. Tagad jau vienpadsmit gadu vecajam dēlēnam Mārcim
reiz tika apsolīts - tikko pārvāksimies uz jauno māju, iegādāsimies
suni. Viena nelaime - Mārcim ir astma, tāpēc bija skaidrs, ka suns
dzīvos ārā. Mājā ieiet tam nebūs ļauts. Valdis saka: "Nekādu īpašo
prasību sunim nebija, galvenais, lai nav cilvēka augumā, lai ir
mīļš un draudzīgs. Sargsuni mums nevajadzēja." Tukuma dzīvnieku
patversmes brīvprātīgā palīdze Simona Grundule piedāvāja vienu,
otru, trešo, ceturto suni. Ošiņu meita sešpadsmitgadīgā Milda saka:
"Visi suņi rēja, bet mazā rudulīte - nemaz un vēl nolaizīja Mārcim
roku. Viņu arī paņēmām." Sunīte gan vēl palika Tukumā, jo bija
jāsterilizē. Tā kā jaunule dzīvos ārā, tika nolemts uzreiz turpat
patversmē palūgt uztaisīt viņai būdu "pēc visiem likumiem". Pagāja
vēl nedēļa, un beidzot Ošiņu jaunais ģimenes loceklis ieradās ar
visu pūru - vienkāršu, ērtu un vizuāli pievilcīgu būdu. Valdis
Ošiņš smej - būdā gan sunīte vēl nav gulējusi nevienu nakti. Viņai
labāk patīk uz terases. Tomēr tuvāk savējiem.
Džoja - prieka kamols
Milda stāsta, ka vārda izvēle nebija notikusi uzreiz: "Sākumā
domājām saukt viņu par Džipu, vēl varēja būt Džinija vai Pūka. Taču
tieši mamma pateica, ka būs Džoja, jo angļu valodā joy nozīmē
prieks. Mums uzreiz visiem šis vārds iepatikās un laikam jau Džojai
arī, jo viņa labprāt uz to atsaucas."
Pirmās nedēļas Milda bija nobijusies ne pa jokam - ieliņā, kur atrodas Ošiņu māja, suņi rej kā lauku ciematā - vienā ielas galā kāds sāk, pārējie kā pēc rindas piebalso. Vienīgi Džoja klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Milda atceras - domājusi, ka sunīte ir bez balss. Taču, kad Mārcis nesen atgriezās no vasaras nometnes, tā tik sirsnīgi smilkstēja un glaudās viņam klāt, ka pārējiem bija jāvalda asaras.
Sandra spriež - varbūt citiem, kas ņems sunīti no patversmes, noderētu Ošiņu pieredze: "Džoja sākumā ļoti baidījās un neuzticējās. Pirmās naktis viņa slēpās un gulēja rožu dobes pašā viducī vai aiz komposta kaudzes. Taču bērni gan viņai patika. Mani un Valdi Džoja pieņēma piesardzīgāk, laikam jau viņa bija pieredzējusi daudz sāpju tieši no pieaugušajiem cilvēkiem. Bērni viņu "atkausēja" ar mīļumu un draudzību. Mārci un Mildu sunīte uzreiz uztvēra kā labus draugus."
Nestāsta tālāk
Sākumā Džoju nebija iespējams izvest uz ielas. Pie pastaigām viņu
radināja ar pacietību un mīļumu. Tagad sunīte saprot, ka katrā sētā
ir četrkājaini draugi, ar kuriem var saostīties. Mārcis steidz
pavēstīt: "Džoja ir gudra, viņa prot sēdēt, stāvēt blakus, nest
aizmesto bumbiņu. Mašīnā braukt viņai nepatīk. Ja ko nogrēkojusies,
tad padevīgi guļas zemē un lūdz piedošanu." Milda uzsver citu,
viņasprāt, svētīgu Džojas īpašību: "Es ar viņu izrunājos par visu,
un Džoja nekad nevienam neko tālāk nestāsta."
Valdis un Sandra saka: "Džoja dievina Mārci un Mildu. Viņa nav uzbāzīga." Ne tikai Milda un Mārcis, arī Valdis un Sandra katru rītu vispirms sasveicinās ar Džoju. Sunītes neviltotais prieks un uzticība dod gaišumu visai dienai. Vēl vienai dzīvai radībai, kura, liekas, nevienam nebija vajadzīga, šī dzīve izvērtusies laimīga.