Kā norādīja Silenikes, pasākums domāts riteņbraukšanas popularizēšanai, lai pierādītu, ka pastāv alternatīvi pārvietošanās veidi. "Vēlamies pierādīt, ka var braukt arī ziemā pie mīnus 30 grādiem," teica Silenieks.
Braucienā piedalās mainīgs skaits cilvēku - no 13 līdz 18, jo daži pēc kāda posma braucienu beidz, bet citi pievienojas. Pēc Silenieka teiktā, pasākumā piedalās arī kāds veloaktīvists no Vācijas pilsētas Brēmenes.
Silenieks atzina, ka brauciens esot jauks un bargo salu varot izturēt. Braukšana neesot uz ātrumu, bet gan pozitīvu emociju gūšanai. Kritienu uz slidenā ledus neesot daudz. Bijuši arī pāris ielūšanas gadījumi, kad ledū iebrucis velosipēda priekšējais ritenis vai arī ielūzusi riteņbraucēja kāja līdz celim.
Veloaktīvists norādīja, ka mazās upes ir brīnišķīgas tieši ziemas velobraucienam, jo vasarā tās mēdz būt pa seklu, lai laivotu, brīžiem pārāk daudz sakrituši koki, kas traucē braukt ar laivu. Taču ziemā ir līdzens segums - ledus - un viegli apbraukt, apnest velosipēdu apkārt šķēršļiem.
Lojas upi Silenieks šogad izvēlējies tādēļ, ka 11.februārī ir paredzēta Latvijas Lielās talkas orgkomitejas talka Lojas upē. Un šis pie reizes esot viens no izpētes pasākumiem, lai novērtētu cik daudz upē ir sakrituši koki.
Brauciens sākās pie Jērkules ezera, kas atrodas dažus kilometrus aiz Raganas, braucot Valmieras virzienā.
Pirmais brauciena posms līdz Raganas-Bīriņu ceļam ir aptuveni četri kilometri, otrs posms līdz Raganai arī aptuveni četri kilometri. Bija iespēja vairākās vietās pārtraukt braucienu, ja pa grūtu, sāk salt vai citi iemesli, jo pie upes vairākkārt pienāk ceļš.
26 km garā upe ir slavena ar daudzajām smilšakmens klintīm, kur atrodamas bruņuzivju atliekas. Lojas upe iztek no Jērkules ezera.