Saimnieki nezina, kā abus suņus samierināt. Ģimene negrib no jaunuļa šķirties, atdot atpakaļ, kur ņēmuši, bet arī baidās – ja nu mīļais vecais suns savā prātā izdomā, ka saimniekiem apnicis, ka viņi gaida večuka nāvi, un tad tiešām ņem un nomirst. Cilvēki meklē izeju. Kā glābt situāciju?
Ņemot mājās otru dzīvnieku, jārēķinās, ka būs vajadzīgs darbs un kāds laika sprīdis, kamēr dzīvnieki pieradīs viens pie otra, iestāsies pamiers un kādreiz varbūt pat cieša draudzība.
Saimniekam jābūt gatavam palīdzēt – jāpasargā vecītis, lai mazais visu laiku tam neuzbāžas, savukārt jauno sunīti noteikti vajag nodrošināt ar citām izklaidēm. Vecam dzīvniekam un jaunam intereses un vajadzības ir pavisam citādas. Nav jādomā, ka vecais suns izklaidēs jauno suni. Vecais suns ilgus gadus mājās bijis viens pats, viņš netaisās ar mazo spēlēties, kad pašam visi kauliņi sāp.
Savvaļā divi sveši pieauguši dzīvnieki nekad nespēlējas. Spēlēšanās raksturīga tikai jauniem dzīvniekiem. Mājdzīvnieki ir rotaļīgāki nekā savvaļas dzīvnieki, jo selekcijas procesā cilvēks veicinājis mājdzīvniekos infantilu uzvedību. Mājdzīvnieki pārsvarā kopā spēlējas četros gadījumos: 1) abi ir jauniņi; 2) dzīvnieki ilgāku laiku dzīvo kopā; 3) dzīvnieki kopā uzauguši; 4) abi dzīvnieki ir labi socializēti, un tiem jau no jaunības ir pozitīva pieredze, spēlējoties ar nepazīstamiem dzīvniekiem.
Ja divi sveši pieauguši suņi ātri sadraudzējas un kopā spēlējas, uzskatiet to par veiksmi, bet tā nav norma. Turklāt nepietiek, ja spēlēties grib tikai viens. Vēlmei spēlēties noteikti jābūt abpusējai.
Saimniekiem sākumā aprakstītajā gadījumā jāstrādā ar jauno sunīti, jāved uz paklausības apmācību vai citām nodarbībām. Svarīgi, lai vismaz reizi dienā abi suņi kopā atrastos vienā telpā, kur notiktu kaut kas tāds, kas suņiem ļoti patīk. Piemēram, gardumu dalīšana un mierīga, pozitīva uzmanība no saimnieka. Tad abi suņi sapratīs, ka otra suņa klātbūtnē notiek labas lietas, pat ja jaunais suns tajā brīdī vecajam vēl ne visai patīk. Tāda pozitīva pieredze veicina suņu kooperāciju un pakļaušanos saimniekam arī turpmāk, jo abi suņi redz – rezultāts ir labs katram no viņiem.
Dariet tā – katram sunim atsevišķi iemāciet komandu «gulēt». Suņiem ir jābūt fiziski nogurušiem. Uzsveru – pēc pastaigas, nevis pirms tās – situāciju veidojiet tā, ka abi suņi ir pavadās, netālu viens no otra, taču lai netiek kopā. Abiem suņiem tiek dota komanda – "vietā" un "gulēt". Ja kāds no suņiem visu laiku ceļas augšā, saimniekam būs ērtāk, ja uz apmācības laiku to piesies, piemēram, pie galda kājas. Tātad abi suņi ir pavadās, dota komanda "gulēt". Pēc vajadzības viens vai abi ir piesieti. Tad saimnieks var paņemt rokā trauku ar gardumiem, iedot katram sunim pa gardumam, katru paglaudīt un paslavēt. Pēc tam saimnieks var netālu sēdēt un lasīt grāmatu vai darīt ko citu, paturot suņus redzeslokā.
Kad saimnieku nav mājās vai arī, kad nav laika suņus uzraudzīt, nesen kopā dzīvot sākušie suņi obligāti ir jāatšķir viens no otra. Sevišķi, ja viņiem arī liela auguma atšķirība. Citādi var būt tā, ka, saimniekiem atnākot mājās, izrādīsies, ka suņi ir sakāvušies, viens vai abi ar traumām un augumā mazākais ir pagalam.