Reizēm šaubās par saimnieku ciltsrakstiem

Māja beidzot priecīga

Elīna Vāne labprāt izvadā mūs pa dārzu un māju. Pašlaik aktieri jau iekārtojuši ēkas otro stāvu, kas ir ar gaišām dēļu grīdām, jauniem logiem, ar virtuvi un vannas istabu. Pirmā stāva postažu vērojot, saprotam, cik pamatīgu izaicinājumu mājas īpašnieki uzņēmušies. Tagad jau ar smaidu sejā Elīna stāsta: "Kopā ar Imantu kā nezinīši metāmies atjaunošanas darbos. Es kā mazais detektīvs Caps pētīju māju. Pēc manām aplēsēm, te atvēlētajā dzīves telpā dzīvojuši cilvēki, kuriem  nav bijis ne mazākās atbildības pret māju. Spriežot pēc pastkastēm, te bijuši 3–4 dzīvokļi bez labierīcībām un karstā ūdens, trīs virtuves ar vecām izdegušām plītīm, šķūnis ar atkritumu maisiem un izkārnījumu spaiņiem, ar aizaugušu dārzu, kur joprojām turpinām izlasīt stikla lauskas. Sākumā galvenais bija tikt pie normālas dzīves, lai var uztaisīt silto ēdienu, aiziet uz labierīcībām, siltumā pārlaist nakti. Tagad darbus var darīt bez īpašas steigas. Man šķiet – māja beidzot ir priecīga, ka tai uzradušies gādīgi saimnieki."

Ikviens, kurš kaut mazliet sastapies ar remonta problēmām, zina, ko nozīmē labu meistaru atrašana. Elīna priecājas: "Īstie  neatnāca uzreiz. Taču tagad mums paveicies ar brīnišķīgu krāšņu meistaru, skursteņslauķi, burvīgu galdnieku un lielisko Agri, cilvēkiem, kuriem uzticamies."

Elīna smej, domājusi – samaksa būs jārēķina  simtos eiro, bet te aiziet tūkstotīši cits pēc cita. "Var jau nopelnīto naudu nobumbulēt, bet mums tagad ir fascinējošs mērķis. Mājā, kas, tāpat kā viss Valmierā, atrodas gluži vai centrā un no kuras līdz teātrim var kājām aiziet septiņās minūtēs, ieguldām  vairāk, nekā nopelnām, bet ēka tiek atjaunota kārtīgi un pamatīgi. Kamēr pagrabā sazīmēsim banknotes (Elīnas acis iedzirkstas), mums būs tikai malkas apkure." 

Absolūtais mīlestības avots

Intervijai iekārtojamies saulainajā dārzā. Balti klātajam galdam līdzās kā egles slienas divas dižas kaņepes. Tās esot palikušas no agrākajiem iedzīvotājiem. Brikšņi dārzā novākti, zeme nolīdzināta, dārza malās milzīga bumbiere un ābeles ar augļu pierietējušiem zariem. Imantu Stradu, kurš tikko atgriezies no mēģinājuma (Edmunda Freiberga režijā top  izrāde Uz Akapulko, kundze, lomās Ieva Puķe un Imants Strads, pirmizrāde 18. oktobrī – T. Š.), mīlestībā kvēli sveic rotveilera kucīte Kuba. 

Tautā populārā Valmieras aktieru pāra dzīvē pagājušais gads uz laiku laikiem būs saistīts ar laimīgiem notikumiem. Elīna un Imants raiti stāsta par četrkājaino mīluli. Imants uzsver, ka "Kuba ir Elīnas ātrā ideja". Elīna skaidro: "Mums  sakrita viss – bija māja, un es gribēju  sunīti, lai, kad Imants filmējas un ir projām uz ilgāku laiku, mēs viņu gaidītu divatā. Man pirmo reizi ir tik liels suns."

Sarunas laikā lielais mazais bērns Kuba, kurai ir tieši pusotra gada, aizrautīgi cenšas nokausēt fotogrāfu Aivaru, bet Elīna turpina: "Notika tā, ka aktrises Ievas Puķes draudzenes Marikas rotveileram Džonim bija alimentu kucēns. Piezvanīju Marikai, un 4. jūnijā, braucot uz Rīgu filmēties televīzijas seriālā Viņas melo labāk (Elīna atveido Baibu jestrajā ģimenītē kopā ar Veltu Straumi un Māri Bezmeru – Robertiņu un  viņa  mammu Irēnu), teicu Imantam, ka pie reizes iebraukšu tikai paskatīties to kucēnu. Imants  gan saprata, ar ko tas viss beigsies. Nevar jau stāstīt, kā pie stūres ar četrus mēnešus veco Kubu klēpī no Rīgas braucu mājās. Marika stāstīja, ka Kubas brālītis, nonācis pie jaunajiem saimniekiem, visu nakti raudājis, bet Kubu uzreiz ielikām gultā un viņa bija mūsu."

Bērns aug

Elīna sunīti sauc par absolūto mīlestības avotu. Aktieri stāsta par viņas  darbiem un nedarbiem. Kubas saimniekam nav viegli intervēties, jo mīlule ir kā uzburta uz Imantu – nes viņam klāt milzīgu kaulu, bumbu, dzeltenu pussagrauztu gumijas pīli, aicina uz rotaļu. Bērnu izaudzināt nav viegli, suni no kucēna vecuma gluži tāpat. Imants smej: "Milzīgo kaulu pirms gada iegādājos veikalā Depo.Tas ir vienīgais, kas Kubai vēl nav padevies. Mājās viņa neko nav sagrauzusi, bet dārzā visas rotaļlietas "dzīvo" stundu, ne ilgāk. Puķu dobes pagaidām iekārtot nav reāli. Kuba ir nenokausējama. Kāds man stāstīja – ja braukšu ar mašīnu piecpadsmit minūtes ar 30 km ātrumu, varbūt tad viņa, līdzās skrienot, nogurs."