Tieši septiņas reizes laimīgāki

Nav nekādi ku-kū glābēji

Dagnija risina atmiņas: "Esmu no tiem Rīgas bērniem, kuri bērnībā vilka mājās mašīnu atsistus baložus un sētas kaķēnus briesmīgā stāvoklī. Mani vecāki to pacieta, paturēja vai meklēja mājas. Viens otrs mūsu laukos nodzīvoja ilgu un piepildītu mūžu. Ļoti gribēju suni, lasīju grāmatas par suņiem un zirgiem, sapņoju. Taču ģimenē bija strikta nostāja – sunim vajag vietu, pilsētā sunim nav dzīve. Sapnis par suni laikam bija tikpat liels kā kādam citam sapnis par mersedesu."

Tādēļ mājasmāte priecājas, ka ģimene tagad tiešām var atļauties turēt dzīvniekus. Suņi ir Dagnijas īpašā sapņa piepildījums. It kā to juzdami, dzīvnieki šajā mājā vienkārši nonāk, kā no Augšas vadīti. 

"Suņi mūs dara laimīgus. Garajās pastaigās pa mežu kādā brīdī saproti, ka esi tikpat priecīgs un brīvs kā tavi četrkājainie. Kad pēc pastaigām iegāžamies mājās, pēc meža un svaiga gaisa smaržodami un miegojamies pie uguns, saprotu, cik ir labi."

Dagnijas stāsts par katru četrkājaino ģimenes mīluli ir tik sulīgs, ka avīzē būtu nepieciešami vismaz divi turpinājumi. Viņa priecājas: "Esam laimīgi satikušies, un viņi dara mūsu dzīvi labāku. Andris, kas bija tāds pasīvais dzīvnieku draugs, tagad, ja kas, par mīluļu nedienām un slimībām uztraucas tāpat kā savulaik par mūsu bērniem. Tā dzīvnieku padarīšana man laikam no mammas asinīs. Par viņu būtu jātaisa atsevišķs stāsts. Vispār jau neesam tādi pavisam ku-kū dzīvnieku glābēji. Ikdienā mums ir savi darbi un gaitas – mamma ir pensionēta arhitekte, bet joprojām nesēž rokas klēpī salikusi, Andris arī ir arhitekts, es strādāju farmācijas biznesā ar ārvalstu tirgiem."

Ar māju galveno suni akitas šķirnes metisu Rodžeru iepazīstamies, kāpjot laukā no mašīnas. Rodžeru divas dienas vecu atdeva patversmē Ulubele, jo kuram gan vajadzīgi akitu kuces grēka augļi? Kopā ar pārējiem brāļiem un māsām viņu izkopa pašaizliedzīgas sievietes čivavas šķirnes kucīte. "Mēs no atbalstītājiem kļuvām par viena kucēna – fantastiskā, delikātā un uzticīgā Rodžera – saimniekiem. Viņam tagad seši gadi." Pirms vairākiem gadiem, kad bez pēdām mežā pazuda mammas īru seters Varis, sāpes daļēji rimās, kad Vara vietu ieņēma Benjāmiņš jeb Bendža.

Iepriekšējā saimniece, netikdama galā ar gadu veco melno labradoru, aizveda to uz patversmi. Bendža bija gan čipēts, gan reģistrēts, un Dagnijas mamma sazinājās ar bijušo saimnieci. "Mēs nenosodām, viņa bija meklējusi izeju situācijai. Tagad viņa ar dēliņu šad tad atbrauc Bendžu apraudzīt. Šim sunim vajag ļoti daudz mīlestības, to saņemot, viņš smaida ar visu balto zobu rindu, mīl visus mūs un mūsu astaiņus. Pēc rakstura diezgan bailīgs, bet, ja jāaizstāv savējie, viņā mostas Lauvassirds."

Nekad nesaki nekad

Kad reiz pie Veidemaņiem ciemojās draugi ar savu mopsi, vērojot tā hiperaktivitāti, Dagnija nodomājusi – mopsi gan es nekad neņemtu, tik daudz spalvu un dzīvo pa dīvāniem – nu nē! Taču 2013. gada decembrī, pastaigājoties mežā, lielie suņi atrada pliku, kraupainu būtni ar drebošu galvu. Radījums svēra tikai 4 kg, kaut normāli mopši sver 9–10 kg. Kāds Jūli slimu bija izmetis mežā nomiršanai. "Liku viņu aiz jakas un nesu mājās. Mopsim bija pilns komplekts – demodekoze, dzemdes iekaisums, pneimonija. Izkopām, un sunīte mums pielipa kā pirtslapa. Nespējām viņu atdot citās rokās. Jūle ir sportisks gargabalnieks, drosmīga un bezbailīga. Viņai ir īpašs talants – piestrādāt pie attiecībām, tādēļ Jūli iemīl visi. Tieši Andris viņu pēc pirmā pieprasījuma gādīgi ieceļ dīvānā, bet man šķiet, ka Jūle ir mans Eņģelis."