Eiropas un pasaules nenovēršamās pārvērtības

Pasaule globalizējas un gandrīz nemaz vairs nepievēršas jauninājumiem un izpētei. Visam tiek uzspiests rentabilitātes zīmogs. Izdzīvo pārsvarā tikai tie, kurus izvēlas multinacionālās kompānijas – globālo tīklu īpašnieces. Pasaules mēroga skriešanās sacīkstes liek aizvien sistemātiskāk pievērsties menedžierismam: ikvienai darbībai ir jāatmaksājas un jāgūst starptautiskus panākumus; jāatbilst starptautisku kompāniju, valsts un pārnacionālu institūciju izvirzītajiem kritērijiem (kurus gan vairāk nosaka kompānijas nekā institūcijas). Lieki piebilst, ka eksaktās un humanitārās zinātnes un mākslas netiek saudzētas; vēl vairāk – tās tiek ziedotas, jo negarantē īstermiņa panākumus. Cilvēki nesaprot, ka, neizkopjot zinātnes un mākslas, nebūs kultūras starojuma un cilvēces progresa.Tieši tāpēc pasaulē ir Krīze. Eksperti saka – vēl tikai savos pirmsākumos. Pēc 15 gadiem pasaulē gandrīz vairs neeksistēs atšķirības darba samaksā. Uzņēmumu delokalizācijai vairs nebūs pamata. Pieaugs iekšējais pieprasījums, kas liks revolucionēt ražošanu, lai spētu piedāvāt pietiekamu dažādību. Vajadzība pēc dažādības un jaunrades jau tagad ir tik liela, ka pašreizējā globalizācija, kas apspiež iniciatīvas un iznīcina darba vietas, ir lemta neveiksmei. Pasaule pieprasa vairāk cilvēcības, ne menedžierisma. Nākotne būs tikai tām zemēm un kontinentiem, kas būs pratuši saglabāt visu savu bagātību, nevis izkropļojuši un ziedojuši to ātras peļņas gūšanai un spekulācijām; spekulācijām, kas pieļauj jebkādus (pašreizējās globalizācijas veicinātus) kompromisus un korupcijas. Svarīgākais nav pārvarēt kārtējo Krīzes radīto barjeru, bet gan sagatavoties izejai no tās, pilnībā apzinoties, ka jāpaver citi horizonti, jāveido cita dzīves forma – ne tik barbariska, bet pilnīgi noteikti – vairāk poētiska. Tā dēvētajām humanitārajām zināšanām, ko iegūstam ar izglītības un kultūras palīdzību, jāatgūst aizvien plašāku telpu, lai cilvēks valdītu pār savām zināšanām zinātnē, tai skaitā bioloģijas un kognitīvajā jomā.