Koncepciju paņemiet izdrukātu

KD blogotāju un komentāru sadaļa un arī šis ieraksts ir piemērs, ka sabiedrība ”kliegtin kliedz” pēc mūžizglītības programmām. Dēvēsim to par ”intelektuālo kūtrumu”, kas nevēršas ne pret vienu citu, kā pret to, kas neizmanto viņam doto iespēju – t.i., par slinku , lai atvērtu un izlasītu kaut vai izstādes kuratores ievadtekstu, kas savukārt ļautu redzīgāk, atvērtāk saskatīt izstādes kopējo vēstījumu, jo šādu izstādi ir jāvērtē, lūkojot jau caur izstādes kuratora konceptu un katra individuālā autora darbu kā kopkoncepta satāvdaļu, atklājēju. Diemžēl šādu skatījumu šis ieraksts – recenzija (?) vispār neaplūko, svarīgāka ir bijusi nejaušā, tīkamā sajūta atrasties koptelpā ar prezidenta kungu un viņa svītu… Diemžēl. Jā, kāpēc šāds kūtrums beiggalā vēršas pret pašu? Šai sakarā ir vērts izlasīt - Cynthia R. Green, (Ph.D.Clinical psychologist and brain health/memory fitness expert) rakstu - “A Mad Obsession': Poetry on the Brain” – “..Numerous studies have shown that intellectually engaging activities such as reading or writing poetry can be critical to maintaining our mental acuity and potentially reducing our risk for dementia over our lifetimes. While many activities can provide us with the "stretch" we need to stay sharp and ward off memory loss…” …un tas pats ir attiecināms arī uz mākslas izstādes skatīšanu, cik daudz mēs vēlamies intelektuāli nodarbināt savas smadzenes, lai uzturētu viņas “our brains challenged and vibrant.”