Slīcēju glābējs?

Skaista leģenda vēsta, ka vīrs, ko tagad pazīstam kā Lielo Kristapu, viduslaikos bijis Daugavas pārcēlājs, bet drošsirža kokā tēstais veidols Daugavas krastā jau kopš 1510. gada bijusi rīdzinieku iemīļota, kā tagad teiktu - rekreācijas, zona, pie kuras pilsētas ļaudis nesuši puķes, mazas dāvaniņas un ziedojumus, lai pielabinātos spēkavīram, kas pasargāšot viņus no visa ļauna.

Žēl, protams, ka latvji nav bijuši tālredzīgi un XXI gadsimtā par latviešu kinematogrāfistu aizstāvi un nacionālās kinobalvas simbolu koka Kristapa vietā nav izvēlējušies vistu, kas dēj zelta olas, - savas nacionālās kinematogrāfijas «stutēšanā» valsts ar nožēlojamo finanšu atbalstu Latviju ierindo starp Baltkrieviju un Albāniju - zemēm ar Eiropā visknapāko finansējumu kino jomai.

Protams, ir jau aizkustinoši, ka pēc vislatvieša Raivja Dzintara absurdā uzbrauciena filmas Kolka Cool veidotājiem par krievisko lamāšanos (kādas šausmas, latvieši un - krievu «bļaģ!», labāk tak vidējo pirkstu būtu rādījuši kā dažs labs deputāts pa Jēkabielas nama logu…) un nepatriotisku semušku graušanu (filmā tās gan bija ekoloģiski tīrās Latvijas ķirbju sēklas) Saeimā pēkšņi attapušies par Latvijas tautu izglītojošu «nacionālo pasūtījumu» filmu ražošanā. Un pat atraduši dažas finanšu tērcītes, no kurām smelt naudu priekš «latviska kino» - piemēram, apliekot lielo kinoteātru īpašniekus ar «Holivudas nodokli» (kas veidošot veselu 300 000 latu stimulu nacionāli pasūtītajam kino).

Tikai diez vai šīs idejas autoriem ienācis prātā, ka šis «Holivudas nodoklis», kas sekmīgi darbojas, piemēram, Francijā un kuru paši franči uzskata par «patriotisko nodoklīti», galīgi nenostrādās Latvijā? Jo Latvijā pēdējos divdesmit gados tieši valsts ir darījusi pilnīgi visu, lai diskreditētu latviešu kino prestižu «tautas acīs» - sākot ar absolūti necaurredzamo un joprojām līdz galam neatrisināto mūsu «nacionālās Holivudas» - Rīgas kinostudijas - ēku un paviljonu kompleksa privatizēšanu (atbildīgā - Kultūras ministrija), beidzot ar «marsieša» Repšes drakonisko naudas apciršanu latviešu kino industrijai viņa premjerēšanas laikā, kuru turklāt pavadīja nicinoši premjera izteikumi par mūsu kino ar vienu jēgu - viņš izvēlas Holivudas kino, nevis kaut kādas «latviešu Klāras Rubinšteinas». Un vai tiešām valsts budžetā «neparedzētiem gadījumiem» regulāri atrodas nauda LNO parādu segšanai, bet nevarēja sakasīt nieka pusmiljonu, lai mūsu nacionālais dārgums, kultūras kanonā iegrāmatotais Jānis Streičs tomēr piepildītu sava mūža ieceri un uzņemtu Blaumaņa triloģiju? Jo vairāk tāpēc, ka Rūdolfa mantojumu tautas vairākums tak tiešām uzņēma ar gavilēm. Dīvaina tā LV politiskās elites kultūrpolitika.

Arī par «Holivudas nodokli» runājot - pirms musināt kinoteātru īpašniekus atkal celt biļešu cenas, kuras Latvijā ir nesamērīgi augstas, ja salīdzina ar dzīves līmeni (jo šo nodokli tāpat maksās kinogājēji, ne jau kino saimnieki), vai nebija prātīgāk stimulēt latviešu kino, dotējot tā izrādīšanu - jā, par «dempinga cenām» (teiksim, biļetes uz latviešu filmu visur un vienmēr - 1 lats), bet nosakot «patriotisma kvotu» kinoteātru īpašniekiem, lai viņi būtu ieinteresēti rādīt visādas LV filmas - arī dokumentālās, studentu, eksperimentālās un citus «neformātus».

Jo strauji tuvojošamies nacionālā kino festivāls Lielais Kristaps skaidri un nepārprotami liecina - filmu latviešiem ir daudz. Ļoti, pārsteidzoši daudz. Būtu taču labi, ja Kristaps no nabaga slīcēju glābēja atkal kļūtu par nacionālā kino lepnuma simbolu.