Pēc dažām miera stāvoklī pavadītām minūtēm viņam izdevās precīzi aprakstīt partnera emociju gammu. Pēc eksperimenta viņš sacīja, ka, atdarinot otra pozu, starp viņiem ir radusies saikne, un nav bijis grūti uztvert biedra noskaņojumu un izjūtas. No malas likās apbrīnojami, taču nekā pārdabiska tur nebija. Minētajā gadījumā aktivizējās spoguļneironi - nervu šūnas, kas atrodas smadzeņu priekšējā daļā. Spoguļneironi ir atbildīgi par spēju nolasīt cita cilvēka uzvedību, līdz ar to nodrošina spēju iejusties otra ādā. Neatbildēts palika vien jautājums, cik mēs ikdienā šos empātiju veicinošos neironus aktivizējam un izmantojam. Vai vispār gribam piepūlēties un tā pa īstam saprast citus?
Cik viens mēs par otru zinām? / Maz, pavisam maz. / It kā kopīgus svētkus svinam, / It kā kopīgas darbdienas, - tā pirms četrdesmit pieciem gadiem dzejoli no krājuma Kājāmgājējs un mūžība iesāka Māris Čaklais. Dzejnieka skumji ironiskais īstenības vērojums kopā ar Imanta Kalniņa mūziku, pieņemu, daudzus ir vedinājis uz pārdomām. «Katrs savu olekti liekam / Otra dzīvei kā drēbei klāt. / Un tad dusmīgi tiekam, / Ka nav vis tā, bet ir citādāk,» rindas kā durstīgs atgādinājums pašam sev, bet iedarbojas itin labi - nodungo pāris pantu un - stop, apdomājies, paliec mierīgs, ja vien neesi paspējis kādu notiesāt jau pirms laika. Tomēr lai vai cik gudra dziesma, šķiet, kāre vērtēt citus atbilstoši savai nepilnībai mazumā neiet. Ja kāds norāda: «Tev jābūt tādam, kā es uzskatu par pareizu esam,» tad parasti viņš tiek sūtīts vienu māju tālāk vai saņem pretī līdzīgu prasību. Beigās ieguvējs nav neviens - abi pikti, nespēj neko uztvert, toties sarkanās līnijas smadzenēs iegraužas vēl dziļāk. Ja nozīmi ir zaudējušas būtiskākās verbālās komunikācijas sastāvdaļas - uzklausīt un izprast, vai tad nav labāk uz kādu brīdi aprimt, paklusēt, nomierināties? Iespējams, tā izdosies vairāk apjēgt.
Suns ar kaķi, likteņa savesti zem viena jumta, parasti iemācās sadzīvot un saprasties. Un Dievs... piedodiet, mājas saimnieks, par to allaž priecājas. It kā jau cilvēkiem neklātos būt stulbākiem par saviem mājdzīvniekiem, drīzāk otrādi.
Šķiet, Jaunajā gadā derētu nobāzt savu olekti kaut kur dziļāk, lai netraucē, pa reizei iztēloties, kā jūtas tas, kurš dzīvo tepat, tev blakus. Gan mājās, gan uz ielas, gan visā valstī. Kas zina, varbūt tad nākamais gads izdosies laimīgāks.