Pirmo reizi Kalles sprigano humoru un spīdošās improvizatora spējas skatītāji varēja iepazīt Dirty Deal Teatro izrādē Aklais Randiņš ar Pilsētu, taču nu ar izrādi Leģionāri Kalle pārstāv Ģertrūdes ielas teātri Latvijas teātru skatē, uz ko aprīļa beigās Rīgā ieradīsies vesela virkne ārvalstu festivālu direktoru, teātra kritiķu un citu teātra profesionāļu. Leģionāri maija sākumā piedalīsies teātra festivālā Stokholmā. Pirms pāris gadiem pabeidzis teātra akadēmiju Somijā, Kalle jau paspējis nospēlēt vairākas zīmīgas lomas gan teātrī, gan arī iemēģinājis roku kino.
Ar Karlu Almu sarunājas Elīna Cire.
Pastāsti mazliet par sevi. Pagaidām zinām, ka esi no Somijas un runā zviedriski.
Esmu ieguvis maģistra grādu Somijas Teātra akadēmijā Helsinkos (TEAK). Kopš studiju laika strādāju gan teātrī, gan kino, vispirms jau Somijā, bet arī Rīgā un tagad - arī Vācijā. Somija, kā zināms, ir divvalodīga valsts (ar somu un zviedru valodu) un es piederu pie Somijas zviedru minoritātes. Taču mājās mēs runājam arī somiski un arī strādājis esmu somiski. Mana ikdienā lielākoties ir trīs vai pat četras valodas (arī angļu un vācu). Studiju laikā strādāju Upsalas pilsētas teātrī un sešus mēnešus mācījos Karaliskajā Skotijas Mūzikas un Drāmas akadēmijā Glāsgovā (Royal Scottish Academy of Music and Drama).
Kā tu izvēlējies teātri? Vai kāds no tavas ģimenes ir saistīts ar skatuvi?
Nē, nevienam nebija saistības. Es nāku no senas amatnieku dzimtas – zeltkaļi, sudrabkaļi un pulksteņmeistari. Tomēr man ir stāstīts, ka gan mans tēvs, gan vectēvs spēlējuši amatieru teātrī – Somijā tas ir krietni populāri, īpaši vasarās.
Pats sāku nodarboties ar teātri 17 gados – jutu to kā vietu brīvībai, kā arī piedzīvoju kopradīšanas prieku un satriecošu atklāsmi, ka mani pieņem tādu, kāds esmu. Līdzīgi motīvi (ar šādām tādām izmaiņām) manam darbam ir saglabājušies arī šodien.
Kad tu pirmo reizi izdzirdēji par Latvijas teātri?
Pirmā saskare ar teātri no Latvijas bija, noskatoties izrādi Ledus (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) festivālā Baltic Circle Helsinkos 2007. gadā. Pamatīgāka iepazīšanās sekoja, kad 2009. gadā akadēmijā Helsinkos kopā ar Valteru Sīli strādājām pie Gregorija Bērka Gagarina ceļa (Gagarin Way).
Kas Tevi piesaistīja vēsturiskajai un diezgan neviennozīmīgajai tēmai par leģionāriem?
Valters (režisors Valters Sīlis) mani pārliecināja, ka tā ir laba doma. Saturā bija daudz kā tāda, kas mani uzrunāja. Tāpat - tiklīdz sastapu Kārli Krūmiņu, man nebija šaubu, ka mums jāstrādā kopā. Protams, jautājumi par mūsu vectēvu paaudzi, notikumiem 1939.-1945. gadā ir aktuāli arī Somijā, tā ka man bija arī personiska sasaiste ar tēmu.
Vai vēsture ir pierasts sarunu temats jaunākajām paaudzēm Somijā?
Man jā, bet šķiet, ka šai ziņā esmu pieskaitāms pie vidējā gada gājuma - man ir 30. Jāatzīst gan, ka Somijā jūtu lielāku distanci attiecībā pret vēstures jautājumiem, nekā tas ir Latvijā. Protams, kad strādā pie izrādes par vēsturi, tu gribot negribot sāc par to domāt ļoti personiski. Man bija svarīgi saprast, ka neesmu atbildīgs par to, ko paveica vai nepaveica manu vectēvu paaudze. Ne labi, ne slikti, bet tā vienkārši ir.
Vai mēģinājumu procesā saskāries ar kādiem izaicinājumiem vai atklājumiem?
Atklājums varētu būt tas, ka patiešām IR vērts taisīt starptautiskas kopprodukcijas. Bet tas jādara ar patiesu vēlēšanos iepazīt vienam otra kultūru un pieredzi.
Izrādē Leģionāri tu spēlē virkni lomu, taču, iespējams, visekspresīvākais moments ir tad, kad tu iepazīstini publiku ar Somijas postdramatisko teātri. Salīdzinoši klusajai latviešu publikai tas ironiskā kārtā sniedz iespēju identificēties - apmēram "kaut es varētu tā paārdīties kā viņš un beidzot pateikt visu, kas uz sirds". Savā ziņā labs veids, kā pamodināt publiku. Vai piekrīti, ka izrāde darbojas kā tāds modinātājpulkstenis mazliet miegainai sabiedrībai?
Patiesību sakot šis stils patiešām ir veca Somijas teātra tradīcija, kas veidojusies spēcīgas politiskā teātra ēras laikā – tas bija galvenais spēles stils 60. gados. Kad saku, ka Somijā tā spēlējam jau 40 gadus, tā ir pilnīga taisnība - cilvēki sagaida šāda veida monologus, ja izrāde ir par politisku tēmu. Protams, ir ļoti patīkami, ka Latvijas publika reaģē uz šo monologu. Mēs par to daudz diskutējām, kad strādājām pie izrādes, un vienojāmies, ka monologam jābūt. Vispār centāmies apskatīt materiālu no visdažādākajiem rakursiem.
Nezinu gan, vai Leģionāriem piemīt modinātājpulksteņa efekts, tas būtu jājautā režisoram. Nevaru teikt, ka Latvijas publika man šķistu miegaina, vismaz, skatoties, cik izrāžu katru gadu iestudējat un cik daudz vispār notiek mākslā. Bet, protams, katram ir tiesības interpretēt izrādi pa savam.
Leģionāros abiem aktieriem – tev un Kārlim Krūmiņam - ir ļoti ciešs kontakts ar publiku. Vai esi piedzīvojis kādu pārsteidzošu līdzdarbošanos no skatītāju puses?
Ir bijuši daži momenti, jā. Vienmēr ir kaut kā ļoti īpaši spēlēt latviešu leitnantu. Tāpat ir sevišķas sajūtas, ja publikā ir kāds no Somijas. Kad man ir "niknais" monologs, viņi smejas citās vietās, nekā pārējie. Tāpat varu viņus iesaistīt izrādē, piemēram, sakot: "Lūk, redz kur ir somi. Kā jau redzat, viņi smejas. Un tas ir tālab, ka pie mums šādu teātri spēlē jau 40 gadu un viņi manu monologu jau gaidīja!"
Vai vari salīdzināt Latvijas publiku ar somiem un zviedriem?
Grūti pateikt. Pieļauju, ka atšķiras jau tas vien, kāda auditorija nāk uz Ģertrūdes ielas teātri un kāda - uz Nacionālo teātri. Taču man bija pārsteigums, ka latviešus var izaicināt ar, piemēram, manu monologu Leģionāros. Man tas šķiet labs rādītājs. Iespējams, šejienes publika uztver teātri citādi, tas ir, - var atļaut izrādei sevi provocēt.
Kurus Somijas teātra režisorus vai autorus tu sauktu par iedvesmojošiem (izņemot Smedu)?
Labs jautājums (smaida). Smeds, protams (smaida). Nē, nu patiesībā ir vairāki, piemēram - Juha Jokela, Lauri Maijala, Saara Turunen, Heini Junkkaala, Mika Myllyaho.
Tu tagad strādā pie jauna projekta Vācijā?
Spēlēšu Jozefu Kafkas Procesā Diseldorfas teātrī (Dusseldorfer Schauspielhaus). Režisors ir Formālā teātra dibinātājs Andrejs Mogučijs no Pēterburgas, kur viņš tagad vada Aleksandra teātri. Krievijā viņš savā ziņā ir vismaz tādā pat statusā, kā Alvis Hermanis Latvijā nupat, piemēram, atkal saņēma savas kārtējās Krievijas teātra balvas. Pirmizrāde Procesam paredzēta septembrī.
Kāda ir pēdējā grāmata, ko izlasīji, un pēdējā filma, ko noskatījies?
Neskaitot Kafkas Procesu, ko esmu izmalis vairākas reizes gan somiski, gan zviedriski, gan arī vāciski. Albēra Kamī Svešinieks, kurus nejauši nopirku grāmatnīcā Kafka, kad pagājušo reiz biju Rīgā un par kuru man ļoti gribētos uztaisīt izrādi. Pēdējā redzētā filma – Mākslinieks.
Valters Sīlis (režisors, aktieris) par Karlu Almu:
Kalle ir cilvēks, ar kuru man ir bijuši ļoti jautri brīži, taču pret savu profesiju viņš attiecas ļoti nopietni. Ir svarīgi, lai veidojot darbu un pašā darbā būtu daudz humora, taču ir svarīgi pret darbu izturēties nopietni, lai mums būtu zināms, kāpēc mēs to rādām, un kāpēc skatītājiem ir svarīgi to skatīties. Kallem ir moto: pat ja skatītāji nesapratīs, ko viņš dara, viņiem būs interesanti skatīties, ja viņš kā aktieris zinās, ko dara uz skatuves. Šo principu viņam ir ļoti svarīgi ievērot. Tādēļ viņš nekad nebaidās būt godīgs. Kalle ir apguvis dažādas spēles tradīcijas. Tas ļoti noderēja „Leģionāros”, kur vienu epizodi viņš veido 70 gadu somu teātra stilistikā, bet citā veido monologu, ievērojot klasisko angļu teātra skolu. Viņa brīvība strādāt dažādos žanros un darīt to, apzinoties katram žanram nepieciešamo tehniku, rada vēlmi atkal atrast iespēju sadarboties, jo ar viņu kopā strādāt ir ļoti interesanti.
Kārlis Krūmiņš (režisors, aktieris) par Karlu Almu:
Kallem ir laba humora izjūta. Viņš ir ļoti labs partneris uz skatuves un draugs dzīvē. Protams, noslēdzoties mēģinājumu procesam, šķiet, ka ilgāku laiku pavadam kopā uz skatuves nekā ārpus tās. Kādreiz Kalle mēdz būt cimperlīgs, un drusku untumains, bet saprāta robežās. Kallem patīk domāt par nākotni, kalt plānus, radīt idejas. Domāju, ka teātris Kalles dzīvē ierindojas kaut kur vērtību piramīdas augšgalā - viņš mīl savu darbu, viņam patīk viņa darbs, un viņam ir ķēriens tajā. Domāju, ticu un ceru, ka izrāde Leģionāri nav mūsu pēdējā sadarbība.
Pirms viesizrādēm Zviedrijā šosezon Leģionāri pēdējo reizi skatāma Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī 27.aprīlī plkst. 15.