Pagājušās nedēļas nogalē Budapeštā noslēdzās Ilonas Fehēres starptautiskais vijolnieku konkurss, kurā 18 gadu vecais Latvijas vijolnieks Daniils Bulajevs ieguva pirmo vietu. Viņš tika atzīts par labāko konkursa vecākajā grupā (15–19 gadu) un ieguva arī vairākas speciālbalvas, no kurām viena ir par labāko Johana Sebastiāna Baha mūzikas interpretāciju. Daniils Bulajevs jau paspējis Budapeštā piedalīties gan konkursa meistarklasēs, gan laureātu galā koncertā un nu gatavojas uzstāties Jūrmalas festivālā – 21. jūlijā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertā Dzintaru koncertzālē viņš būs solists somu klasiķa Žana Sibēliusa Vijoļkoncerta atskaņojumā. Pie pults stāsies LNSO galvenā viesdiriģente Kristīna Poska. Turpat Dzintaru koncertzālē 2. augustā Daniils Bulajevs festivālā Artissimo kopā ar savu kamerorķestri Davinspiro Camerata piedāvās programmu Astoņi gadalaiki – no Vivaldi līdz Pjacollam.
Daniils Bulajevs ir viens no daudzsološākajiem jaunajiem mūziķiem Latvijā. Viņu vispirms esam iepazinuši kā brīnumbērnu, kurš jau piecu gadu vecumā uzstājās ar kamerorķestri (koncertzālē Ave Sol Rīgā), astoņu gadu vecumā sniedza savu pirmo solokoncertu (Hermaņa Brauna fonda rīkotajā festivālā Avanti! muzejā Rīgas birža). Desmit gadu vecumā viņš spēlēja solo koncertā Born in Riga, pārsteidzot ar izjustu, virtuozu un jau nobriedušu vijoļspēli. Tagad 18 gadu vecais Daniils Bulajevs mācās Leopolda Mocarta centrā Vācijā (profesora Petru Munteanu klasē) un Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā Nellijas Sarkisjanas klasē. Viņš ir koncertējis ar orķestriem Kremerata Baltica, Glasperlenspiel Sinfonietta, Maskavas virtuozi, Salzburg Chamber Soloists, Makao simfonisko orķestri un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.
Daniils Bulajevs Kultūras Dienai atsaucās pa telefonu no Budapeštas brīdī, kad Ilonas Fehēres konkursa pirmās divas kārtas jau bija aiz muguras un viņš gatavojās finālam. Mūziķis priecājās, ka finālistiem jāspēlē kāds no Volfganga Amadeja Mocarta vijoļkoncertiem, jo Mocarts ir viens no viņa iemīļotākajiem komponistiem. Konkurss Budapeštā noslēdzās 16. jūlijā un atnesa Daniilam Bulajevam kārtējo spožo uzvaru.
Cik plaša amplitūda: konkursā Budapeštā spēlējat Mocartu, savukārt Jūrmalas festivālam gatavojat Sibēliusa Vijoļkoncertu, kas dramatiskā vēriena un dziļuma ziņā ir kā simfonija. Kādas ir jūsu attiecības ar izcilā ziemeļnieka mūziku?
Sibēliusa Vijoļkoncerts man ir pirmajā vietā no visiem man vismīļākajiem romantiskajiem koncertiem, kuri ir rakstīti vijolei. Manā topā ir arī Čaikovska, Brāmsa, Mendelszona un Šostakoviča vijoļkoncerti, taču Sibēliuss stabili ir pirmajā vietā. Es ļoti mīlu somu komponistu. Sibēliuss man ir tuvs ar to, kā šajā koncertā un vispār viņa mūzikā ir jūtama ziemeļu daba, laikapstākļi un kultūra.
Ja salīdzinām, piemēram, ar spilgti tēlainajiem, pat ilustratīvajiem Vivaldi Gadalaikiem, kuri rakstīti ar programmatisku ideju un kuru notīs komponists pats pierakstījis remarkas, kur viņš mūzikā attēlojis zemniekus, putnu dziesmas vai negaisu, Sibēliusa Vijoļkoncerts nav programmatisks. Tomēr tik un tā melodijās gan koncerta pirmajā, gan otrajā un trešajā daļā ir sajūtams lielais sals aiz loga Somijā. Koncerta trešā daļa mūziķu vidē pat ir iesaukta par "balto lāču polonēzi", šo asprātīgo apzīmējumu ieviesis britu muzikologs Donalds Frānsiss Tovijs. Manuprāt, tur var ieraudzīt stāstu par mīnus trīsdesmit un kalnus, no kuriem milzīgā ātrumā gāžas sniega lavīnas.
Apbrīnojams majestātiskums, melanholija, skumjas, grūtsirdība un cilvēka neaizsargātība dabas varenības priekšā?
Katrs mūziķis to redz un izjūt atšķirīgi. Spēlējot šo koncertu, vairāk domāju par to, cik neaizsargāts ir cilvēks mūsu pasaulē. Tas vairāk velk uz depresīvo pusi dabas stihijas kontekstā.
Vai bieži nākas par to aizdomāties?
To liek mūsdienu situācija. Cilvēks nav aizsargāts ne tikai dabas stihijas priekšā, bet arī no citiem cilvēkiem. Tā vienkārši ir, jo cilvēki paši gan karo, gan rūpējas par savu un ģimenes izdzīvošanu. Tā bija, ir un būs. Tāda ir mūsu pasaule. Protams, pasaule visu laiku attīstās un karo ne tikai ar aizvien jaudīgākiem ieročiem, bet arī ekonomikā, politikā un informācijas jomā. Tas notiek, pat ja ikdienā to nepamanām. Tāds ir cilvēku dzīves ritums. Dzīvnieki arī cīnās par savu teritoriju, tikai cilvēki to dara nevis nepieciešamības, bet savas gribēšanas un ambīciju dēļ.
Vai konkursā Budapeštā arī bija sajūtama kara atbalss, trauksme?
Man nebija laika pavērot Budapeštas pilsētas dzīvi, jo konkursā visu laiku notika arī daudzas meistarklases, kuras apmeklēju. Te konkursā visi ir pozitīvi un draudzīgi. Valda ļoti laba atmosfēra. Nav tā, ka neviens ar tevi nerunā un tu esi pats par sevi, bet citi skatās: ahā, viņš arī ticis finālā, tātad ir konkurents. Gaisotne nav saspringta, un tas ir patīkami.
Vai citos konkursos ir bijusi saspringta, nepatīkama gaisotne?
Protams. Tas ir atkarīgs no daudziem apstākļiem – no cilvēkiem, sacensības dalībniekiem, organizētājiem un tā, kāds tu pats tajā ierodies. Konkursā Budapeštā ir ļoti patīkami atrasties. Tas notiek divās vecuma kategorijās, un gan jaunākā grupa nāk klausīties vecāko, gan mēs, vecie, ejam klausīties jaunos. Ejam klausīties viens otra meistarklases.
Jūs – vecie?! Jums taču ir tikai 18 gadu!
Mēs – mūsu grupa – jau esam drusku vecāki nekā jaunieši. Tā nu ir, ka mūzikā cilvēki izaug daudz ātrāk.
Vai Ilonas Fehēres vijolnieku konkursā bija liela konkurence?
Visos konkursos konkurence ir liela, jo mūsdienās visi spēlē perfekti. Izcelties var tikai ar savu personisko attieksmi pret mūziku. Pat neatceros, cik pretendentu bija konkursa sākumā. Finālā tikām pieci. Dalībnieki bija no visas Eiropas. Daudz arī no Āzijas. Abās grupās bija divas meitenes no Ukrainas, kuras, šķiet, nu jau mācās Eiropā. Dalībnieku no Krievijas gan šoreiz nebija. Šķiet, ka krievu mūziķiem tagad ir aizvērts ceļš uz Eiropas konkursiem. Tas ir ļoti bēdīgi, jo kara dēļ jaunie mūziķi nevar pilnveidoties. Pārsvarā šie jaunie mūziķi, mākslinieki un sportisti ir tajā vecumā – no 10 līdz 20 gadiem –, kad par politiku vēl vispār nedomā. Manuprāt, mūziķiem vispār nav jādomā par politiku. Saistīt viņus ar politiku ir neloģiski, lai neteiktu – stulbi.
Dzirdēju, ka Rietumu pasaule gribējusi uz kādu laiku atteikties no tādiem komponistiem kā Čaikovskis, Rahmaņinovs, Prokofjevs un Šostakovičs. Tas nav pareizi, jo viņu māksla ir viens, bet mūsdienu politika – pavisam kas cits. Viņi taču nav saistīti ar mūsdienu notikumiem, jo dzīvojuši citā gadsimtā! Pasaulslavenā čelliste Anastasija Kobekina, kura ir uzstājusies arī pie mums ar orķestri Sinfonietta Rīga (atskaņojusi Roberta Šūmaņa Čella koncertu), ir brīnišķīga jauna mūziķe, taču arī viņa kādu laiku nevarēja koncertēt Eiropā. Atkal atgriežamies pie tā, ka saistīt mākslu ar politiku un karu, manuprāt, ir diezgan nepareizi. Taču katram ir savs viedoklis.
Vai agrīnā debija uz publiskās skatuves palikusi īpašā atmiņā? Šķiet, tas bija solokoncerts muzeja Rīgas birža ātrijā?
Tas bija diezgan pasen, ja nemaldos, 2012. gadā. Man bija astoņi gadi, un es joprojām spilgti atceros milzīgo gondolu, kas karājās pie griestiem. Mēs ar skolotāju Nelliju Sarkisjanu atnācām uz pirmo mēģinājumu un baidījāmies, vai tā nenokritīs mums uz galvas. Toreiz man ļoti tuvu bija uzreiz divi solokoncerti: pirmais bija Rīgā, ko organizēja Innas Davidovas Hermaņa Brauna fonds. Otrais notika Maskavas konservatorijas kamerzālē.
Kā nonācāt līdz domai izveidot savu kamerorķestri Davinspiro Camerata? Kas tam iedvesmoja?
Ar šo domu dzīvoju jau diezgan ilgu laiku. Jautāju sev, vai ir jēga to darīt tagad, jaunībā, vai jāatliek uz vēlāku laiku. Tomēr izlēmu orķestri sapulcēt tagad. Iedvesmojos gan no Gidona Krēmera, gan no Vladimira Spivakova, kuriem ir savs orķestris. Gidons Krēmers savu Kremerata Baltica izveidoja kā dāvanu savā 50 gadu jubilejā, bet es sagādāju sev šādu dāvanu pilngadībā – īsi pirms mūsu pirmā nopietnā koncerta, kas šā gada 30. aprīlī notika Rīgā Lielajā ģildē, bija mana 18. dzimšanas diena.
Zinu, ka, klausoties orķestra debiju, Inna Davidova nolēmusi dot jums nākamo iespēju, jo viņu savaldzinājis "augstais līmenis, degsme, izpratne, dziļums un jauneklīgā atdeve". Gaidāmajai programmai Astoņi gadalaiki – no Vivaldi līdz Pjacollam iedvesmoja šādi nosauktā Gidona Krēmera un Kremerata Baltica programma, ko viņi cēla priekšā 1999. gadā?
Noteikti jā, lai gan pats toreiz to nevarēju piedzīvot, jo vēl nebiju piedzimis, – esmu dzimis 2004. gadā. Mēs ar Innu izdomājām, ka vēlamies atgādināt publikai par šo fantastisko programmu. Spēlēsim visus Vivaldi un Pjacollas Gadalaikus, koncerta pirmajā daļā iepriecināsim klausītājus ar Fēliksa Mendelszona oktetu, kas ļoti sen pie mums nav atskaņots.
Paša izveidotajā orķestrī spēlējat kopā ar Dārziņskolas klasesbiedriem?
Tas tapis mūziķu draugu vidē. Es labi pazīstu ikvienu šī sastāva mūziķi. Šis ir neliels orķestra kamersastāvs, un, manuprāt, tajā spēlē vistalantīgākie Latvijas jaunie mūziķi. Viņi mācās vai nu Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, vai Latvijas Mūzikas akadēmijā, vai ārzemēs – kā, piemēram, mūsu pirmais alts Santa Lūcija Circene, kura pirms diviem gadiem beidza Dārziņskolu un tagad studē Berlīnē. Uz Dzintaru koncertzāles skatuves kopā būsim piecpadsmit mūziķi.
Tad jau droši vien muzicējat, stāvot kājās?
Tas ir atkarīgs no skatuves, koncepcijas un arī no garastāvokļa. Tas nav izšķiroši svarīgi, un es vēl nezinu, kā tieši muzicēsim Dzintaros. Lai gan debijas koncertu Lielajā ģildē mēs sākotnēji gatavojāmies spēlēt, stāvot kājās, šo domu nācās atmest, jo mūsu altu koncertmeistare bija salauzusi potīti un pārvietojās ar kruķiem. Diezgan traģikomiska sakritība: pirms trim gadiem, 2019. gadā, kad kopā ar lielisko akordeonisti Kseniju Sidorovu un diriģentu Andri Pogu uzstājāmies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Jaungada koncertos, es novembrī biju salauzis kāju. Kāpu uz skatuves ar kruķiem un spēlēju Morisa Ravela Čigānieti, sēžot kontrabasa augstajā krēslā. Savukārt šopavasar uz tās pašas skatuves ar kruķiem mūsu orķestra debijas koncertā uznāca Santa Circene. Šovasar traumu – krusteniskās saites plīsumu – guva viens no mūsu vistalantīgākajiem jaunajiem čellistiem Maksims Skibickis. Viņam rudenī būs operācija, taču viņš – ar vai bez kruķiem – spēlēs Davinspiro Camerata koncertā 2. augustā. Tā mēs visi savu reizi kāpjam uz skatuves ar kruķiem… Labi, kājas – to vēl var pārdzīvot, bet rokas gan mūziķiem ir jāsargā.
Kas ir jūsu Davinspiro Camerata uzticamā "spēka grupa" un līderi līdzās jums pašam?
Es negribētu izcelt tikai grupu koncertmeistarus vai atsevišķus mūziķus, jo mēs spēlējam kopā un mūsu mēģinājumos nav diktatūras. Nav tā, ka tikai es vai mūsu orķestra pirmā vijole Andrejs Jegorovs kaut ko pasaka, bet citiem nav sava viedokļa un visi klusē un tikai pieraksta norādījumus notīs. Man patīk, ka mēs kopā diskutējam par muzikālajām idejām un kopā veidojam savu viedokli, interpretāciju. Es mīlu un cienu ikvienu šī sastāva mūziķi un priecājos, ka mēs – Davinspiro Camerata – esam piedzimuši veiksmīgā koncertā un tūlīt muzicēsim Dzintaros. Ceru, ka mēs kopā iesim tālāk, dzīvosim ilgi un spēlēsim klausītājiem Latvijā un ārzemēs. Ceru, ka šim sastāvam būs ilga un muzikāli bagāta dzīve.
Man ir milzīgs prieks, ka publikai patika mūsu koncerts Lielajā ģildē un uzreiz tika piedāvāta iespēja radīt vēl vienu programmu. Kurš gan varētu iedomāties, ka jau pirmajā pusgadā varēsim kāpt gan uz Lielās ģildes, gan Dzintaru koncertzāles lielās skatuves? Tas ir tik fantastiski un negaidīti!
Vai varat atklāt savus un kamerorķestra nākotnes plānus un sapņus?
Augusta vidū braukšu uz Vāciju, kur man paredzēta uzstāšanās festivālā un meistarklases. Pēc tam sāksies nākamā sezona. Radošie plāni ir, bet vajag, lai tie simtprocentīgi būtu apstiprināti un ierakstīti kalendārā un lai tie patiešām īstenotos.
Baidāties, ka varētu iegriezt jaunais kovida vilnis? Vai pandēmija ļoti piebremzēja jūsu radošo attīstību?
Tika atcelti gan konkursi, gan koncerti, taču nevaru teikt, ka šie divi gadi būtu pazaudēti un vispār nekas nebūtu noticis. Pašā sākumā tas visu uzreiz piebremzēja un pirmajos mēnešos atņēma degsmi, jo situācija izskatījās bēdīgi. Tomēr kovida laiks man ļoti daudz arī iedeva, tam bija arī savi plusi. Pirmkārt, es, sēžot mājās, sāku ļoti tuvu iepazīties ar kamermūziku, ko tagad cenšos daudz izpildīt. Man bija daudz vairāk brīva laika, varēju daudz klausīties un lasīt. Gūstu lielu gandarījumu tieši no kamermūzikas.
Otrkārt, kovida laikā iepazinos un sāku sadarboties ar brīnišķīgo pianisti Agnesi Egliņu, ar kuru kopā sniedzām koncertu Dzintaru koncertzālē ciklā Brīvdienu mūzika. Žēl, ka tas notika tiešsaistē un nevarējām spēlēt klātienē un parunāties ar publiku, bet par jauno sadarbību esmu priecīgs. Sāku spēlēt duetā ar čellistu Antonu Trocjuku, kuru Latvijā pārsvarā pazīst kā ansambļa Da gamba dalībnieku, bet mēs sākām sadarboties tieši klasiskajā mūzikā. Vienā no kovidierobežojumu pauzītēm pagājušā gada novembrī trijatā kopā ar Antonu Trocjuku un pianistu Maksimu Taņičevu, ar kuru kopā daudz esmu spēlējis pēdējos gados, sniedzām koncertu Dzintaru koncertzālē. Mēs ar Antonu ierakstījām videoklipu mūsu aranžējumam – Vasarai no Vivaldi Gadalaikiem. Tagad gribam ierakstīt kopīgu albumu un meklējam sponsorus.
Pērn rudenī paspējāt arī piedalīties un uzvarēt kārtējā konkursā!
Bija liels prieks, ka bija iespēja spēlēt konkursos tiešsaistē. Šādi piedalījos starptautiskajā Vindzoras pils festivālkonkursā, ieguvu pirmo vietu un septembrī lidošu uz Londonu – spēlēšu Sibēliusa koncertu kopā ar orķestri Philharmonia diriģentes Merinas Olsopas vadībā. Koncerts notiks 30. septembrī Vindzoras pilī, un uz to ieradīšoties Anglijas karaliene.
Ceru, ka jauno sezonu atkal neaizklapēs ciet un kovida mājsēde vairs neatkārtosies. Turpināšu piedalīties konkursos, jo konkursi ir neatņemama daļa jauna mūziķa ceļā uz profesionālo koncertmākslinieka karjeru. Ja gribi sevi parādīt un augt, mūsdienās bez konkursiem tas vairs nav iespējams.
Vēl nesen jums bija brīnumbērna statuss. Bet tagad?
Šis ir vissvarīgākais brīdis, jo vairs neesmu bērns, kurš skaisti tur vijoli un veikli spēlē. Tomēr vēl neesmu arī gluži pieaudzis, un man ir jāturpina attīstīties – man vēl vajag gan konkursus, gan meistarklases, gan jaunu repertuāru.
Jūsu izaugsme notiek strauji un intensīvi. Kurš bijis līdz šim visspilgtākais radošais piedzīvojums?
Tikai vienu būtu grūti nosaukt. Bērnībā man daudz deva skolotāja Gaļina Turčaņinova no Maskavas, kuras klasē piecus gadus mācījos paralēli mācībām Dārziņskolā pie Nellijas Sarkisjanas. Negaidītā iepazīšanās ar Gidonu Krēmeru un Kremerata Baltica, kad viņš mani uzaicināja spēlēt kopā koncertā Born in Riga 2014. gadā Operas skvērā. Iepazīšanās ar maestro Vladimiru Spivakovu un koncerts kopā ar viņu un Maskavas virtuoziem 2019. gadā Maskavā Lielajā Čaikovska zālē. Siltais kontakts ar izcilo kontrabasistu Grigoriju Kovaļevski, kurš tieši tagad ir Latvijā, klausās mūsu orķestra mēģinājumus un dod vērtīgus padomus. Uzstāšanās kopā ar Kseniju Sidorovu Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Nesen sāktā sadarbība ar pianisti Agnesi Egliņu. Visu laiku ir bijuši spilgti un iedvesmojoši notikumi, kurus ar prieku atceros.
DANIILS BULAJEVS
Dzintaru koncertzālē 21.VII plkst. 20, 2.VIII plkst. 19