Ar mākslinieku sarunājamies dažas dienas pirms Survival Kit atklāšanas par tēmu, kāda šogad izvēlēta visai ekspzīcijai – downshifting, ko varētu tulkot kā piezemēšanos vai nolaišanos uz zemes.Pastāsti, ar ko tu piedalies izstādē!Ar animāciju. Par nosaukumu es vēl neesmu pārliecināts. Pagaidām - Garā diena. Šobrīd vienu versiju jau var skatīt Helsinkos, galerijā Kabeļu rūpnīcā. Es to taisīju, kamēr biju rezidenču centrā HIAP, Somijā. Vispār man somi ļoti patīk. Vienīgi sākumā nebiju drošs, vai esmu priecīgs, ka esmu nonācis uz salas. 15 minūšu prāmja brauciena attālumā no Helsinku centra, tomēr pilnīgi atšķirīgā vidē, nekā kabeļu rūpnīca, kuru es jau zināju. Ne gluži Brīvdabas muzejs, bet ļoti romantiski. Protams somu romantisms, skarbais. Vai tas tev patīk Somijā?Izrādījās, ka ļoti. Sākumā likās, ka pārāk saldi, ka man labāk patiktu industriālais romantiskums, milzīgie mūri...
Tev somi patīk tādēļ, ka viņi mīl metālu?
Nē, viss kopā patīk. Somi ir tādi paši kā latvieši, tikai drusku vairāk.
Ja būtu jāemigrē, tur mierīgi varētu iejusties. Bet, tā kā nav, tad patīk tur vienkārši aizbraukt. Bet tas, ko es uztaisīju, bija par Latviju. Pirmo daļu sagatavoju jau vasarā laukos.
Kas tas bija?
Nofilmēts šķūņa modelis jeb makets. Replika trīs metru augstumā, kas ļoti lēnām griežas. Domāts bija, ka būs elektromotors, bet tā kā naudas nepietika, es pats biju šķūnī iekšā un stūmu. Iznāca performance. Man drusku, divās vietās tētis (scenogrāfs Juris Salmanis – V.V.) palīdzēja. Viņš tāds prātīgs. Viņš ieteica mazliet viltīgāku veidu, kā uztaisīt objekta centrālo asi. Un otrs – izmantot tādu smērvielu no senseniem laikiem, kādu vēl Oļegs Tillbergs kādreiz triepa savos darbos. Kad iesmērēja, tas šķūnis kustējās ļoti viegli.
Tu teici, ka darbs ir par Latviju. Kādā ziņā?
Tagadējais darbs ir vēl viens šķūnītis. Es filmēju ainavu no rīta līdz vakaram. Helsinkos uztaisīju maketiņu, nu tiešām mazu. Šķūnītis tiek uzbūvēts, tad noveco un sāk brukt. Viņu atjauno, bet beigās sakrīt. Tā, kā laukos var redzēt. Ieliku animēto šķūnīti paātrinātajā dienā un tad četrās minūtēs, no saullēkta līdz saulrietam tas paliek pelēks. Nāk lietus, vēlreiz lietus, un beigās – pļuk.
Vai tas ir specifiski latvisks šķūnis?
Jā, man tā liekas. Es par paraugu ņēmu šķūni mūsu pašu zemē. Kad es rādīju somiem, viņi teica – var just, ka mēs esam Ziemeļvalstis, dažbrīd liekas pilnīgi kā Somijā, bet kaut kas tomēr nav. Man tie šķūnīši patīk. Es vēl neesmu izdomājis līdz galam, ko tas īsti nozīmē, un vai tas ir tik bēdīgi, kā liekas.
Mēs tagad arī sēžām šķūnī Tabakas fabrikas pagalmā. Blakus mājā notiek izstādes iekārtošana. Survival Kit nosaukums radās no tā, ka bija krīze un tika meklēts izdzīvošanas komplekts. Bet nu jau tā ir dažus gadus sena pagātne, mums ir uzkrājusies zināma izdzīvošanas pieredze. Tāpat kā šī gada tēma – downshifting ir kaut kas tāds, kas noticis ar katru no mums. Vai tu vari pastāstīt par savu pieredzi?
Sākumā bija jāaizpilda pat anketa ar jautājumu, vai uz māksliniekiem attiecas daunšiftings. Es atbildēju, ka jā. Lai gan man īpaši nebija, no kā piezemēties. Laiks, kad es cenšos nedarīt gandrīz neko citu, kā mākslu, sakrīt ar šo daunšiftinga modi, bet tas nebija no ārējiem apstākļiem atkarīgs.
Vai tavs uzņēmums (reklāmas aģentūra Frank & Stein) vēl darbojas?
Kad kompanjons piezvana, parunājamies. Bet viņš tā uzmanīgi zvana. Ik pa brīdim ir jāuztaisa kaut kas, bet vismaz ne reklāma. Nemaz nenāk par sliktu reizi nedēļā uztaisīt kādus grafiskus niekus. Tas it kā atgādina, ka visa pārējā nedēļa ir savām lietām.
Kā tev izdodas sevi motivēt šķūņa būvēšanai?
Ja es spētu uz sevi paskatīties no malas, es droši vien jautātu ne tik daudz par to motivāciju, cik – kādēļ vienmēr jārealizē tas, kas ienāk prātā?
Kāpēc nepietiek tikai ar to, ka tu izdomā?
Es drīzāk esmu domājis, kādēļ es daru visu? Tie šķūņi, ainava ar kociņu (darbs Tveice, 2009, kas bija skatāms Purvīša balvas nominatu izstādē 2011. gadā) izskatās tādi ļoti latviski. Savukārt izstādē Almā nebija nekā no latviskā – importa materiāli, modīgais skats. Normāli jau būtu, ja mākslinieks izlemtu – vai viņš ir modīgs komentētājs vai tomēr kopj arī amatu, kur kaut kas jāuztaisa, nevis tikai mazliet jāpamaina esošās lietas.
Tava izvēle?
Man patīk viss. Es neesmu izdomājis, kāpēc, bet man tas arī neliekas galīgi nepareizi. Tas tikai nav atbilstoši tam, kā būtu profesionāli. Pirms laika bija pavisam uzkrītoši: ja vienlaicīgi strādāji reklāmas aģentūrā un skaitījies arī mākslinieks, un kādreiz pateici to kādam ārzemju māksliniekam, viņš to nespēja saprast.
Jo "īstajā" pasaulē...
...nav iespējams ne tikai, ka tu esi gan reklāmists, gan mākslinieks, bet nav iespējams arī, ka tu esi reizē dizaineris un maketētājs. Tāpat mākslā, iespējams tādēļ, ka mākslinieku ir tik ļoti daudz, lai liktu sevi pamanīt, ir jāveido zīmols. Bet kā uztaisīt zīmolu no cilvēka, kas gan spēlējas ar 19. gadsimta ainavām, gan līmlentām no būvmateriālu veikala?
Tu lieto vārdu "modīgs". Kas tas ir?
Izstādē Almā, piemēram, tas bija ventilators. Ja paskaita, cik nav ventilatoru redzēti pēdējā laikā? Pie mums arī.
Tad tas būtu kāds formas elements?
Tur tā lieta, ka tie izmantotie materiāli vai izteiksmes līdzekļi tikai izskatās modīgi, kad tu ieej izstādē, redzi – ā, atkal kārtējais ventilators, jauniešu māksla. Mode ir neizbēgami saistīta ar sekošanu jau esošiem paraugiem.
Tad tu izturies pret to skeptiski?
Pagaidi, jāpadomā! Ar bažām varbūt. Bet arī ne, bažas bija pirms kāda laika, kad es par to vairāk uztraucos. Tas ir tas pats jautājums, kādēļ taisīt visu, nevis kaut ko vienu noteiktā virzienā. Es par to vienkārši nedomāju, jo tas man sagādā prieku. Man ir labāk, ja es to izdaru nevis neizdaru. Un, ja neizdaru, tad izdarīs kāds cits. Pilna klade ar idejām, ko pēcāk atrodu citu autoru katalogos. Dažkārt gan tās ir īstenotas sen pirms es tās izdomāju.
Tikko mēs pastaigājām pa Survival Kit šī gada telpām – bijušo Tabakas fabriku. Tas, kas mani dara bažīgu ir, ka laikmetīgās mākslas nobēdzināšana visādos kaktos ieilgst. Tas ir jauki, ka mākslu kādreiz izstāda telpās, kas galīgi nav tam piemērotas, bet no otras puses – kā pēc tam lai paskaidro, ka mākslai ir nepieciešamas arī atbilstošas telpas, ja tā tik labi iejutusies vietās, kurās neviens cits nav ar mieru uzturēties?
Man jau sen to (Armands) Zelčs jautāja. Mēs ar Daigu Krūzi savulaik izveidojām izstādi pamestā veikalā. Pēc tam vēl vienā veikalā, tad RIXC Mediju telpā, kas nav nekāds baltais kubs, bet specifiska vieta (Tēlnieces Leas Davidovas-Medenes bijusī darbnīca Mākslinieku namā – V.V. ). Tajā pašā laikā es esmu izstādījies arī kim? un pats uzprasījos Almā, kas ir otrs gals. Man liekas interesanti katru reizi savādāk. Tas gan, ka par visām šīm izstādēm es zināju jau krietnu laiku iepriekš, un darbi veidojās, jau domājot par telpām. Ne speciāli paredzot, bet man patīk domāt, kur darbs atradīsies.
Vai tas iespaido to, ko tu dari?
Droši vien tas iespaido to, ko izvēlos izlikt izstādē. Skaidrs, ka pirms pēdējās personālizstādes bija mazliet vairāk darbu nekā četri. Mana izvēle nonāca līdz trijiem, un tad nolēmu pievienot vēl ceturto, kas sākumā vispār nebija paredzēts.
Tā bija tā piepe pie sienas?
Jā. To es uztaisīju Helsinkos.
Mani sevišķi nesatrauc tas, ka Survival Kit notiek pamestā fabrikā. Tas atbilst nosaukumam un pieejai, ka šī izstāde notiek dažādās apgūtās vai no citiem atgūtās telpās. Man vienmēr liekas interesanti, ka izstāde ir saistīta ja ne gluži ar pilsētas iepazīšanu, tad vismaz piedzīvojumu. Kad ir jāiet un jāatrod. Varbūt vienīgi daļu no mākslas var nepamanīt vai tā nav tik spēcīga kā viss, kas riņķī.
Bet es pieļauju, ka cilvēkiem nav viegli to visu sasaistīt ar savu dzīvi. Viņi nedzīvo mājās, ko visi ir pametuši, viņi neiet uz darbu vietās, kam nav cita pielietojuma.
Es esmu tāds pilsētas puikiņš, baltrocītis, Survival Kit īsti nepiestāvu. Bet man ir tādas aizdomas, ka ir mākslinieki, kas... Es tik labi nepazīstu pārējos māksliniekus personīgi, bet, piemēram (Kaspars) Podnieks droši vien guļ siltā istabā, toties tas, ko viņš dara, ir pa īstam – slauc, metina un tamlīdzīgi. Maija Kurševa arī nebūtu tā, kas no kaut kāda burbuļa nonāktu šajā vidē un tad aizietu atpakaļ. Man liekas, viņa arī ir ļoti reāls cilvēks.
Tu esi salīdzinoši daudz izstādījies citur pasaulē. Vai apstākļi ir bijuši līdzīgi vai atšķirīgi?
Visādi ir bijuši. Piemēram, pēdējā personālizstāde Hamburgā, kas bija jau gandrīz pirms gada, notika negaidītā, komplicētā veidā. Mani uzaicināja, es paskatījos internetā, ka telpas ir baltas, kā jau galerijā. Bet, kad es aizbraucu, izrādījās, ka tur – Hamburgā, kur ir vistīrākās mašīnas, kādas Vācijā var atrast un jūt, ka naudas ir daudz, – visam pa vidu ir kvartāliņš, kas ir saglabāts tā kā Andrejsala. Tādi ir katrā pilsētā – pa daļai skvoti, pa daļai darbnīcas un kaut kādas kafejnīcas, kurās īsti nevar saprast, vai var iet iekšā. Izrādījās, ka man tur arī jāpaliek. Tā bija tāda kā skvotu viesnīca. Ielika mani diezgan lielā, bet diezgan tukšā istabā, kurā durvju vietā bija aizkariņš no pusdurvīm līdz ceļiem. Blakus telpā skvota uzraugs naktī grieza zobus. Nekas, izturēju. Tur sanāca otrādi - no brīva prāta es droši vien tādā viesnīcā nepaliktu. Savukārt galerija bija pieklājīga – baltas sienas, parketa grīda, gaisma, siltums.
Kāda varētu būt optimālā vieta, kur cilvēkiem satikties ar mākslu?
Droši vien svarīgi, lai būtu interese uz to vietu iet. Bieži vien baltie kubi, kas ir speciāli iekārtoti, ir mazliet nospiedoši. Graustiem ir priekšrocība, ka, ja sienu nokrāso, īpašnieks droši vien ir priecīgāks nekā baltajā kubā. RIXC mediju telpā savienojās trīs lietas – māksla, telpa un aukstums. Video, glezna un virs galvas cēlās tvaiki. Ja noņēma cepuri un nostājās prožektora gaismā, to ļoti labi varēja redzēt. Tas ir piemērs, ka telpa ir piedzīvojums.
Mēs ierunājāmies par tavu starptautisko pieredzi. Cilvēki pēc inerces bieži domā, ka mākslinieks sākumā rosās pašu mājās, bet, kad kļūst slavens, sāk ceļot. Man šķiet, ka realitāte jau kādu laiku ir cita – izstādes ārzemēs ir priekšnoteikums, lai Latvijā kāds vispār sāktu runāt.
CV ierakstā pēdējam vārdam pie izstādes, kas norāda, kurā valstī tā ir notikusi, ir nozīme.
Tu esi arī studējis Mediju mākslas akadēmijā Ķelnē.
Man to gribējās, jo tur bija eksperimentālās animācijas nodaļa, kas mani tobrīd īpaši interesēja. Tā ka bija vērts. Bet arī skaidrs, ka tas nāk par labu CV. Visās jomās jau var redzēt, ka, ja atbrauc kāds no citurienes, viņā ļoti klausās.
Man šķiet, ka es nekļuvu labāks mākslinieks tā gada laikā. Es, protams, uztaisīju darbus, kurs, ej nu sazini, vai būtu uztaisījis Rīgā. Viena no svarīgākajām atziņām, ko es guvu, bija, ka gudrībai vai izglītībai ar mākslu nav tādas cēloņsakarīgās saites. Es tur biju maģistrants vai aspirants, kā nu kurš tulko postgraduate. Bet, tā kā lekcijas varēju pats izvēlēties, bieži gadījās, ka sēžu blakus jauniešiem no vidusskolas. Viņi, kā jau vācieši, ceļ rokas, zina atbildes, zina citēt. Viņi izsakās un smuki māk to darīt, un gari. Lekcijas ilgst trīs stundas. Tas ir arī ļoti nogurdinoši. Es gāju mājās un domāju – nu ārprāts, ne es to visu spēšu atcerēties, ne izlasīt, ne izstāstīt. Bet darbi? Darbi man ir labāki nekā krietnai daļai no viņiem. Tad tomēr liekas – var joprojām lasīt, mācīties, kas, protams, ir vajadzīgs, bet vai tavi darbi no tā paliks labāki vai sliktāki – nav īstas pārliecības.
Parasti visus ļoti interesē, kādus apbalvojumus mākslinieks ir saņēmis. Tu esi virzīts daudziem, bet savā CV šīs nominācijas pat neuzrādi.
Kā teica bērnudārzā, "gandrīz" avīzēs neraksta. Nu, esmu bijis izvirzīts Purvīša balvai, piedalījos finālistu izstādē.
Hansabankas balvai arī esi bijis izvirzīts, Henkel balvā biji finālā.
Jā, to es esmu aizmirsis. Pagājušogad uz Venēciju pretendēju, bet tur jau nevar zināt, vai paliec otrais vai pēdējais.
Kādam tam visam ir nozīme?
Tā, kurā es vispār esmu neapkalts un kurai mans prāts nav piemērots. Politika vairāk nekā jebkas cits. Šahu es nemāku spēlēt, kaut gan gribētu iemācīties. Pat, ja man kādreiz izstāsta, kā tajās izvēlēs mehānismi darbojušies vai kā balsis sakārtojušās, es noklausos, bet nākamreiz es atkal būšu tāds pats. Es to nespēju nekādi ietekmēt. Es jau mēdzu arī piedalīties arī pats no sevis – dažādas rezidencēs, kuru rīkotāji nemaz nezina, ka es tāds esmu. Pašam jāpiesakās! Tas ir process, kas jādara. Daļēji tas ir saistīts ar to, ka, ja negribas strādāt algotu darbu, nauda mākslai kaut kā savādāk jādabū.
Vai tu salīdzinājumu ar šaha spēlēšanu attiecini arī uz mākslas komerciālo apriti? Vai ir kāda galerija, kas tev pārstāv?
Nē. Neesmu līdz galam sapratis, ko gribu. Vīnes modenās mākslas muzejā MUMOK pēc Henkel finālistu prezentācijas viena galerija piedāvājās, bet es neko īsti neatbildēju. Nebija pārliecības, vai gribu ar viņiem sadarboties, un tas kaut kā noplaka. Tagad ar Almu brauksim uz Vīnes mākslas mesi. Tirgos es tikai vienreiz esmu bijis – kā skatītājs Ķelnē. Un laikam kaut kā nepareizi skatījos, jo mani vienmēr vairāk interesē darbi nekā notikums. Bet krita acīs – kādas tur galeristes bija! Kā atlasītas – jēziņ! Visu pārējo gadu Ķelnē nebiju redzējis tik daudz sieviešu uz augstiem papēžiem un minisvārkos. Protams, tumšās brillēs, tik perfekti kā skaņa filmās, kad samurajs velk zobenu no maksts arā – "dzinn"... Tas man likās interesanti.
Atgriežoties pie jautājuma pie galerijām – tām, kas darbojas daļēji pēc mākslas, daļēji pēc tirgus likumiem, man nebūtu īsti, ko piedāvāt. Tas kļūtu vairāk par darbu.
Vai tiešam izvēles ir tik nesamierināmas – izstādīt mākslu Survival Kit, pamestā fabrikā, kas ir jāatrod kā piedzīvojums, vai iemācīties spēlēt šahu un dzīvot kā pārējiem cilvēkiem?
Kad es stāvēju uz ielas pirms mūsu tikšanās, garām gāja visādi cilvēki. Diezgan ilgu laiku man bija licies, ka es esmu mazliet par normālu priekš mākslinieka, vismaz romantiskajā priekšstatā. Bet tad, skatoties uz tiem garāmgājējiem sapratu, ka viss kārtībā, vienkārši esam apmainījušies vietām.