Dzimtajā Rīgā viņa var ierasties tikai ciemos, jo atveido operlomas uz Eiropas un ASV teātru skatuvēm, turklāt ar šo sezonu ir Cīrihes operas soliste. Šopavasar viņa debitēja Lučijas lomā G. Doniceti Lucia di Lammermoor jauniestudējumā Latvijas Nacionālajā operā, kur tagad atgriežas ar solokoncertu, kas notiks 28. septembrī plkst. 19, muzicējot kopā ar Operas simfonisko orķestri un diriģentu Modestu Pitrenu. Šogad tas būs jau viņas otrais lielais solokoncerts dzimtenē.
Ar ko tavs koncerts Operā atšķirsies no tā, kuru ziemā sniedzi ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?
Pirmām kārtām ar programmu, jo neviens skaņdarbs neatkārtojas. Dziedāšu visu, ko nedziedāju pirmajā solokoncertā. Šī būs tāda popprogramma, un šis tas arī mazāk pazīstams. Pārsvarā - fragmenti no līdz šim dziedātajām operu izrādēm: Mocarta Elektra, Rosīni Muhemades 2, Mikaēla no Ž. Bizē Karmenas. Koncertu kā vienmēr būvēju uz kontrastu uz vēsturiskā principa: sākumam Rosīni un Mocarts, tad Guno un Bizē. Beigšu ar Nedas āriju no R. Leonkavallo Pajaci, kas jau ir vērisma opera.
Kā izdevās koncerts Prāgā slavenajā Dvoržāka zālē?
Koncerts Prāgā bija burvīgs. Dvoržāka zāles akustika ir… laba kā tualetē: skan jebkurš piano pianissimo, pat ppp. Tik ļoti skanīga, ka pianistam bija jāattsakās no pedāļa lietošanas un klavieres no skatuves priekšas aizbīdījām dziļāk uz centru. Atmosfēra ļoti intīma, publika karsta un uzmanīga. Beigās stāvovācijas un trīs piedevas uz bis. Bija jauki. Tas bija kamermūzikas solokoncerts, un tāpēc programma bija pavisam cita: Forē, Šūberta, kā arī Obradora un Guastavino skaņdarbi, jo man ļoti patīk spāņu mūzika. Pirmajā daļā bija tikai kamermūzika, bet otrajā - operu ārijas, jo es kļuvu pazīstama tieši ar operu. Izvēlējos Rosīni, Doniceti un Guno, taču neko no šīs programmas šoreiz Rīgā nedziedāšu.
Šis tev ir solokoncertu gads?
Laikam jā. Sāku ar solokoncertiem pagājušā gada augustā Rosīni operas festivālā Pezaro. Šogada janvārī dziedāju solokoncertu Rīgā ar LNSO, aprīlī Londonā (Rosenblatt Recitals), septembrī Prāgā, bet gada pēdējais koncerts atkal būs Rīgā. Negaidīti iznāca daudz uzstāties dzimtenē! Man ļoti patīk solokoncerti. Tas ir grūts darbs, bet arī visinteresantākais. Operas izrādē jāizdzīvo viens tēls un tā izaugsme, bet šeit stundas laikā ir vismaz astoņi tēli un katrs jāizdzīvo trijās četrās minūtēs. Dziļi un dzīvi.
Kādu nākotni redzi koncertiem ar tenoru Andreu Bočelli milzīgajās arēnās?
Koncertā ar Bočelli jūlijā viņa dzimtajā pilsētā Lajatiko sabrauca 12 tūkstoši klausītāju, visi ar mašīnām. Līdz šim bija plānoti seši koncerti, no kuriem pagaidām esam nodziedājuši trīs (Rīgā un Londonā 2009. gadā un Lajatiko šovasar), jo pārējos atcēla viņa vai manas slimības dēļ. Viņš bieži mani sauc turnejās pa ASV, Ķīnu, Āziju, bet šo piedāvājumu dēļ es nevaru atteikties no sava īstā darba. Dziedāt ar viņu ir patīkami un forši, jo ir īpaša, viegla publika. Parasti vairāki tūkstoši klausītāju. Londonā bija 18 tūkstoši, to atcerēšos visu mūžu. Gan jau kaut kur mums atradīsies kopīgs laiks. Esam kontaktā.
Kādas šobrīd ir tavas aktualitātes operā? Kāds ir Vīnes Dons Žuans, salīdzinot ar iestudējumu Ņujorkas Metropolitan operā?
Vīnē būšu tikai oktobrī, kāda būs izrāde, vēl nezinu. Daudz mācos - gan Matildes lomu Rosīni Vilhelma Tella pirmizrādei Amsterdamā, gan Džuljetas lomu Guno Romeo un Džuljeta, ko nākamgad dziedāšu Veronas Arēnā (Arena di Verona), gan Rosīni Mazo svinīgo mesu debijai ar diriģentu Antonio Papano Romā novembrī. Darbs, paldies Dievam, ir, un daudz.
Kurp tālāk ved Lučijas loma?
Man ir vēl divi līgumi šai lomai Amsterdamā un Cīrihē 2014. un 2015. gadā. Lučija ir smaga loma un ne gluži pilnīgi piemērota manai balsij. Redzēsim, kā attīstīsies balss. Pagaidām redzu, ka uz lirisko pusi.
Intervija ar Marinu Rebeku. Solokoncerti ir grūts darbs, bet visinteresantākais
Soprāns Marina Rebeka ir viena no mūsu dziedātāju zvaigznāja ar pasaules karjeru.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.