Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Intervija ar režisoru Ričardu Džonsu. Izvairies no lodēm

Nedomāju, ka mans pienākums ir izdarīt tā, lai publika vēlētos skatīties šīs izrādes līdz mūža beigām. Saruna ar izcilo operas un teātra režisoru Ričardu Džonsu

13. maijā Parīzes Bastīlijas operā notiks Riharda Vāgnera Parsifāla jauniestudējuma pirmizrāde, kuru angļu režisors Ričards Džonss veidojis kopā ar Parīzes operas muzikālo vadītāju šveiciešu maestro Filipu Žordānu. Solistu ansamblis ir iespaidīgs: tenors Andreass Šāgers (Parsifāls), soprāns Anja Kampe (Kundri), baritons Pēters Matei (Amfortass), bass Ginters Groisbeks (Gurnemancs) un basbaritons Jevgeņijs Ņikitins (Klingzors). Parsifāla iestudējums ir nopietnākā spēku pārbaude – tas diagnosticē teātra muzikālās un dramatiskās veselības stāvokli. Likmes šajā vāgneriskajā spēlē ir visaugstākās. Gaidām, ar ko pārsteigs Parīze.

Pirmizrādes priekšvakarā režisors Ričards Džonss par tikko paveikto nekad nerunā, tikai piebilst, ka Parsifāls pēc būtības nepakļaujas režijai: "Šīs operas iestudēšana vienmēr būs kompromiss." Intervijas viņš sniedz ārkārtīgi reti, taču piekritis sarunai ar KDi. Tā notiek agrā pavasara rīta stundā viņa mājā Dienvidlondonā. Šajā rajonā mākslinieks pavadījis visu mūžu. Ričards Džonss uzreiz pavēsta, ka viņam ļoti paticis strādāt ar Latvijas tenoru Aleksandru Antoņenko, kurš dziedājis viņa iestudētajā Džakomo Pučīni Triptihā Londonas Karaliskajā operā.

7. jūnijā Ričards Džonss svinēs 65 gadu jubileju. Viņš studējis antropoloģiju, jaunībā bijis džeza pianists, spēlējis bāros, restorānos, klubos un Vestendas izrādēs. Strādājis par skatuves tehnisko darbinieku un režisoru asistentu Londonas teātros. Iestudē izrādes kopš 80. gadiem. Ričards Džonss skaļi pieteicis sevi skatuves mākslā ar Aleksandra Ostrovska lugu Arī gudrinieks pārskatās Londonas teātrī Old Vic 1988. gadā. Šis uzvedums viņam sagādājis pirmo augstāko Lielbritānijas teātra godalgu – Lorensa Olivjē balvu.

Cīņā ar mītiem un stereotipiem Ričards Džonss bijis lecīgs, provokatīvs, ekscentrisks, meistarīgi piesātinājis drāmas un operas izrādes ar absurda un groteskas elementiem, taču vienmēr strādājis pamatīgi un niansēti, demonstrējot dziļu dramaturģiskā un muzikālā materiāla izpratni.

Viņš iekarojis vienu operteātri pēc otra: Opera North Līdsā, Anglijas Nacionālo operu Londonā, Skotijas operu Glāzgovā, Velsas Nacionālo operu Kārdifā, Veksfordas un Glaindbornas festivālu un, protams, prestižāko skatuvi Lielbritānijā – Londonas Karalisko jeb Koventgārdena operu. Arvien biežāk Ričardu Džonsu sākuši angažēt pasaulē nozīmīgākie teātri – Bavārijas Valsts opera Minhenē, Nīderlandes Nacionālā opera Amsterdamā, Frankfurtes opera, Berlīnes Komiskā un Vācu opera, Parīzes opera, Milānas Teatro alla Scala, Ņujorkas Metropolitēna opera, kā arī Bregencas un Ēksanprovansas festivāls. Viņa izrādes tiek spēlētas Maskavā, Nagojā, Romā, Gēteborgā, Kopenhāgenā, Bāzelē, Toronto un Santafē.

Ar savu dumpniecisko pieeju režisors kaitinājis cienījamākos diriģēšanas vecmeistarus, piemēram, Bernardu Haitinku, kurš 90. gados diriģējis viņa iestudēto Riharda Vāgnera tetraloģiju Nībelunga gredzens Koventgārdena operā, un Čārlzu Makerasu, kurš esot atteicies no sadarbības ar Ričardu Džonsu, ieraugot viņa piedāvāto scenogrāfijas maketu. Savos darbos režisors atļaujas būt asprātīgs un ironisks. Viņam patīk melnais humors un košas krāsas, daudzas izrādes noformētas 50.–60. gadu retro stilā. Viņu uzrunā Georgs Frīdrihs Hendelis, Leošs Janāčeks, Rihards Vāgners un Bendžamins Britens.

Kopumā Ričards Džonss iestudējis vairāk nekā piecdesmit operu – no baroka līdz XXI gadsimta mūzikai. Viņš uzvedis britu komponista Marka Entonija Tērnidža operu Anna Nikola (2011) Londonas Karaliskajā operā (tā bija pasaules pirmizrāde) – šī traģikomēdija stāsta par bijušās Playboy modeles Annas Nikolas Smitas dzīvi un nāvi. Laulība, greizsirdība, sekss, nauda, narkotikas, plastiskā ķirurģija – opera Anna Nikola satricināja un aizkustināja publiku. Titullomu atveidoja fenomenālā holandiešu dziedātāja un aktrise Eva Marija Vestbruka. Šā gada aprīlī uz šīs pašas Koventgārdena operas skatuves viņa tēloja galveno lomu, iespējams, labākajā Ričarda Džonsa iestudējumā – Dmitrija Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta (pēdējā izrāde notika 27. aprīlī).

Arī drāmas teātrī Ričards Džonss aptver visplašāko repertuāru – no klasiskām un mūsdienu lugām līdz mūzikliem un komercprojektiem Londonas un Ņujorkas teātros. Viņš iestudējis izrādes Karaliskajā Šekspīra kompānijā Stretfordā pie Eivonas, Nacionālajā teātrī Londonā, teātros Old Vic, Young Vic, Almeida un citur.

Karaliene Elizabete II piešķīrusi Ričardam Džonsam Britu impērijas Komandiera ordeni. Par operas un drāmas izrādēm režisors saņēmis septiņas Lorensa Olivjē balvas. Tagad Ričards Džonss pats ir klasiķa statusā, taču stāv savrup no citiem. Viena no viņa tuvākajām domubiedrēm ir angļu režisore Keitija Mičela, ar kuru Ričards Džonss uztur draudzīgas attiecības.

Viņa iestudēto Parsifālu Parīzē varēs dzirdēt līdz 23. maijam. Līdz 2017.–2018. gada sezonas beigām Ričarda Džonsa izrādes būs skatāmas arī Norvēģijas operā Oslo (Volfganga Amadeja Mocarta Dons Žuans), Frankfurtes operā (Bendžamina Britena Billijs Bads) un Glaindbornas festivālā (Riharda Štrausa Rožu kavalieris).

2018.–2019. gada sezonā Ričarda Džonsa darbu varēs novērtēt Čikāgas Liriskajā operā (Džakomo Pučīni Bohēma un Georga Frīdriha Hendeļa Ariodante), Bavārijas Valsts operā Minhenē (Engelberta Humperdinka Ansītis un Grietiņa), Berlīnes Vācu operā (Modesta Musorgska Boriss Godunovs) un Londonas Karaliskajā operā (Boriss Godunovs un Leoša Janāčeka Katja Kabanova).  
 
Jūs iestudējat izrādes jau četrus gadus desmitus. Vai teātris ir vislabākā, visērtākā vieta, kur pavadīt dzīvi?

Nezinu, vai tā ir visērtākā. Man tā noteikti ir visstimulējošākā vieta. Teātrī mēs allaž risinām problēmas, izgaismojam dažādas svarīgas tēmas, domājam, kā pašreiz varam runāt par šīm lietām, kā varam tās parādīt. Savā mūžā neesmu darījis neko citu. Jaunībā īsu brīdi biju mūziķis, taču es nebiju labs. Vienmēr gribēju strādāt teātrī. Teātris daudz ko dod un kaut ko atņem, jo tā ir atkarība. Režisori daudz ceļo, kaut gan es vairs bieži neceļoju, man tas nepatīk. Taču man šajā profesijā nekad nav bijis garlaicīgi.

Ko teātris dod personīgi jums?

Ikdienas kontakts ar lugām un operām palīdz labāk apjaust, kas mēs esam un kā mums būtu jādzīvo. Saskarsme ar šiem darbiem ir veselīga, tie iekļūst zem ādas. Ja es padziļināti strādāju ar Kloda Debisī Peleasu un Melizandi, tas mani bagātina. Teātris uzlādē ar enerģiju. Ja tā nebūtu, es to nedarītu. Es neteiktu, ka esmu daudz ko upurējis teātra dēļ. Tā ir mana dzīve. Mums visiem patīk sūdzēties, vai ne? Es cenšos nesūdzēties.

Cik bieži jūs uzlādē ar enerģiju citu režisoru darbi?

Parasti jau pirmajās desmit piecpadsmit sekundēs jūtu, vai izrāde man patīk vai ne. Vienmēr ir grūti skatīties iestudējumu, kurā nav patiesības, sirsnības un autora rokraksta. Tas mani ļoti...

Apbēdina?

Tas mani fiziski sāpina. Varbūt tā ir vecuma pazīme: ja skatos izrādi, kura man nepatīk, man sāk sāpēt ķermenis. Savukārt, ja uz skatuves notiekošais mani iedvesmo, ķermenis atmostas, aktivizējas. Es to esmu piedzīvojis, apmeklējot Keitijas Mičelas izrādes. Viena no tām ir XVII gadsimta sākumā tapusī Tomasa Heivuda luga Sieviete, kuru nogalināja laipnība. Šajā izrādē es uzreiz sajutu možumu. Lielisks darbs vienmēr baro ar enerģiju.

Jaunībā biju apsēsts ar komponista Mārvina Hemliša mūzikla A Chorus Line oriģināliestudējumu Londonas Karaliskajā teātrī Drury Lane. Es to noskatījos septiņas reizes, un katru reizi man pār muguru pārskrēja tirpas. Jutos pacilāts. Interesanti, kas notiktu, ja es to apmeklētu tagad? Pēdējā laikā ko tādu piedzīvoju arvien retāk, taču cerība saglabājas.

Jums patīk apmeklēt teātri?

Jā, gan izrādes, gan koncertus. Uz operu neeju bieži, tikai ja mani interesē režisors.   

Režisors jūs interesē vairāk nekā diriģents un dziedātāji?

Jā. Kaut gan klausītāji apmeklē operu, lai dzirdētu dziedātājus. Vismaz Londonā – noteikti.     

Kas notiek drāmas teātrī Lielbritānijā?

Ja vēlaties redzēt labu režisoru autordarbus, jums jādodas uz Vāciju, Franciju un Nīderlandi. Dažreiz – uz Itāliju. Pie mums arī šad tad tiek iestudētas interesantas izrādes, taču tas nenotiek bieži. Ja jums patīk angļu un amerikāņu aktieri, jūs varat apmeklēt teātri Londonā. Mani fascinē vācu un krievu aktieri. Esmu dzirdējis, ka Bratislavā ir labs teātris. Nedomāju, ka britu teātris vienmēr ir augstā līmenī, šeit ir "šiks snaudiens" – dārgi un garlaicīgi.             

Kur jums ir interesantāk strādāt – drāmas teātrī vai operā?

Galvenais ir konkrētais darbs, ko iestudēju.

Vai jūtat, ka operā ir daudz vairāk ierobežojumu?

Viss ir atkarīgs no tā, kā veidojas sadarbība ar kolēģiem. Ja diriģents ir labs un strādāt ar viņu ir patīkami, viss ir brīnišķīgi. Pie stūres esat divatā – diriģents un režisors – un kopīgi izvairāties no lodēm. Tā es uztveru izrādes iestudēšanas procesu – tā ir izvairīšanās no lodēm.

Pirms deviņiem gadiem man bija briesmīga pieredze Bavārijas Valsts operā Minhenē, kur iestudēju Riharda Vāgnera Loengrīnu. Slaveni dziedātāji, slavens un sarežģīts diriģents, kurš, manuprāt, nebija pārāk labs. (Ričards Džonss nenosauc vārdus; Loengrīnu diriģēja Kents Nagano, galvenās lomas atveidoja tenors Jonass Kaufmanis un soprāns Anja Harterosa – J. J.) Tajā brīdī man šķita, ka es nekad vairs nevēlos piedzīvot ko līdzīgu. Man bija smagi katru dienu, tas bija mokoši. Jutos samalts. Vēl tajā laikā pamazām mira mans tēvs, un varbūt tas aizēnoja darba procesu, taču jebkurā gadījumā tas bija darbs, kas prasīja milzīgu piepūli, nekas negāja viegli, un kolektīvā nebija savstarpēja dāsnuma un kopības, koleģialitātes sajūtas. Es pat sāku apsvērt iespēju, ka iešu strādāt drāmas skolā, ja zaudēšu darbu.  

Kuri ir patīkamākie diriģenti, ar kuriem ir nācies strādāt?

Viņiem nav jābūt "patīkamiem". Diriģentiem ir jāsaprot, ka opera ir teātra māksla, tai ir jābūt uzvestai uz skatuves. Ar apziņu, ka opera ir skatuves māksla, strādā Antonio Papāno un Edvards Gārdners. Man ir bijusi auglīga sadarbība ar Marku Viglsvortu, Vladimiru Jurovski un Marku Albrehtu. Viņi saprot, ka strādā teātrī. Tātad šī nav neiespējamā misija, bet režisoram, kā jau teicu, ir jāizvairās no lodēm, jo ap operu vienmēr virmo daudz nejēdzību.  

Šī ir sarežģīta māksla, dziedātāju balss ir trausls instruments. Operā ir mazāk robustuma nekā citos izpildītājmākslas žanros. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kur jūs strādājat. Ja esat pareizajā teātrī, jūs varat īstenot savas ieceres un viss izdodas.

Kuri ir jūsu iecienītākie teātri?   

Katrs režisors atrod teātrus, kuros viņš spēj strādāt un jūtas laimīgs. Londonā es regulāri iestudēju izrādes teātrī Young Vic un Anglijas Nacionālajā operā. Jau brīdī, kad ieeju pa durvīm, man ir sajūta, ka šeit mani pazīst un es varu strādāt. Savukārt strādāt Ņujorkas Metropolitēna operā man nepatika. Iestudēt izrādi Milānas Teatro alla Scala bija aizraujoši, lai gan tas bija trakums. Tur bija dīvaini un jautri vienlaikus. Man bija sajūta, ka notiek karš starp divām nācijām – britiem un itāļiem, taču tā bija fantastiska cīņa, kurā visi mīlēja cits citu. Britu solistu ansamblis izpildīja Bendžamina Britena Pīteru Graimsu kopā ar itāļu orķestri un kori. Esmu guvis neaizmirstamu pieredzi.

Kuros teātros jūs neatgrieztos?

Es nevēlētos tos nosaukt. Pirms dažām dienām redzēju sapni, kura darbība risinājās Bostonā. Tā bija viena no šaušalīgākajām vietām, kurā esmu strādājis. Tiesa, tas bija pirms divdesmit gadiem. Es jutos nožēlojami, jo nespēju sasniegt rezultātu, uz kuru biju cerējis.

Vai opera veicina teātra valodas attīstību?

Opera mēdz būt greznāka nekā drāmas izrāde. Tā pieprasa vairāk spilgtu, iespaidīgu tēlu, turklāt tas ir dārgs mākslas veids. Neesmu pārliecināts, ka opera veicina teātra valodas attīstību. Operā ir jūtama drāmas teātra ietekme un Eiropas ietekme. Taču Lielbritānijā cilvēki, kuri strādā drāmas teātrī, pārāk bieži neapmeklē operu, un otrādi. Pie mums šīs jomas nepārklājas, tās nebaro viena otru.

Jauni režisori atzīst: biļetes uz operu ir pārāk dārgas. Viņi aiziet uz operteātri, ja var dabūt bezmaksas biļeti vai apmeklēt ģenerālmēģinājumu. Saprotu, kāpēc jaunie ir vienaldzīgi pret šo mākslas veidu. Viņi man kaut ko jautā par operu, un nereti jūtos apmulsis. Viņi ir neizpratnē: "Kāpēc jūs ar to nodarbojaties?!"      

Kā izvēlaties operas, kuras iestudēt?

Man ir jāpelna iztika. Viss sākas ar to, ka man zvana telefons... Es pieņemu lēmumu, jo man maksā par šo darbu. Pirms dažām dienām man bija telefonsaruna par vienu darbu, kuru vēlētos iestudēt. Tā ir Džuzepes Verdi opera, kurai ir sarežģīti atrast labus izpildītājus, un viņi bieži nevēlas cieši sadarboties ar režisoru. Jo lielāks ir dziedātāja kalibrs, jo mazāk elastīgs ir mākslinieks... Tāpēc man ir jābūt uzmanīgam. Daudz kas ir atkarīgs no diriģenta, no tā, cik koleģiāls viņš ir darba procesā. Šajā telefonsarunā, kas ilga pusstundu, es centos to visu noskaidrot. Tā bija izlūksaruna, es taustījos... Kādreiz es to nevarēju atļauties, tagad varu. Šī opera ir Otello. Fantastisks darbs režisoram! Taču es nevēlos to darīt, ja neesmu pārliecināts, ka strādāšu ar pareizajiem cilvēkiem, ar kuriem varēšu īstenot savas idejas.

Ko jūs sagaidāt no dziedātājiem?

Satuvināšanos, saslēgšanos ar tēlu, izrādi, kolēģiem. Esmu novērojis, ka drāmas teātrī aktieri cits citam ir nepieciešami daudz vairāk nekā operā. Ja iestudējam lugu un tajā ir kāds vājš aktieris, visi uztraucas, jo viņš ietekmē mūsu kopīgā darba rezultātu. Mākslinieki nervozē, ja viņiem ir jāspēlē aina ar vājāku kolēģi.

Operā ir vienkāršāk: ja kāds dziedātājs nav tik labs, viņam tas tiek piedots, neviens pārāk neuztraucas. Tā ir interesanta atšķirība. Protams, dziedātāji pārdzīvo, ja diriģents nav labs, jo tas tieši ietekmē viņu sniegumu. Taču viņi neiespringst, ja režisors nav labs.

Ar ko jūs piesaistīja Volfganga Amadeja Mocarta Dons Žuans, kuru pirms diviem gadiem iestudējāt Anglijas Nacionālajā operā Londonā?

Nezinu, ar ko tas mani piesaistīja. Tas ir nerežisējams darbs. Ideja ir laba, tomēr šī opera ir vāji strukturēta. Taču man bija lielisks solistu ansamblis – labākais, kādu varēju iedomāties. Es sadarbojos ar burvīgo diriģentu Marku Viglsvortu, turklāt strādāju teātrī, kurš man ļoti patīk. Klausītāji mīl šo mūziku, lai gan Mocarts nav man tuvākais komponists. Man ar viņu ir tāpat kā ar Šekspīru. Neesmu redzējis nevienu veiksmīgu Dona Žuana uzvedumu.    

Londonas Karaliskā opera atklāja 2017.–2018. gada sezonu ar jūsu veidoto Džakomo Pučīni Bohēmas jauniestudējumu. Šis ir tikpat populārs darbs kā Šekspīra lugas!

Bohēma ir labāka nekā Šekspīrs! Tā ir skaista un ideāla. Tā labāk atbilst XXI gadsimta publikas vajadzībām. Saprotamība, sirsnīgums, koncentrētība. Dažos darbos ir tā – kaut kas ir labāks, kaut kas ir sliktāks, brīžiem nevar saprast, kas tur vispār notiek. Šajā ziņā Bohēma ir perfekta. Tajā nav tādu kritienu struktūrā kā Donā Žuanā. Pučīni operā viss darbojas, tas ir ārkārtīgi spēcīgs materiāls. Bohēmā nav trūkumu, tā ir pietuvināta katra cilvēka emocionālajai pieredzei.

Vai ir sarežģīti iestudēt operu, kuru visi tik labi pazīst?

Visi to nepazīst! Jūs zināt Bohēmu, es to zinu, taču nevar teikt, ka to zina visi. Vairākums no tiem, kuri apmeklē Bohēmas izrādi, saskaras ar šo darbu pirmo reizi mūžā. Daudziem skatītājiem tā ir pirmā iepazīšanās ar operu.

Vai jums tas uzliek papildu atbildību?

Man ir jābūt uzticīgam komponista iecerei, savai iztēlei un intelektam. Jābūt uzticīgam idejām, kuras šis materiāls manī izraisa. Tas arī viss. Nedomāju, ka mans pienākums ir izdarīt tā, lai publika vēlētos skatīties šīs izrādes līdz mūža beigām.

Vai iztēli ir iespējams uztrenēt?

Jā, režisoriem ir labi trenēta iztēle. Tā ir iztēles un intelekta kombinācija. Katram režisoram ir sava tehnika – kā viņš virza publikas skatienu, kur viņš liek zālē sēdošajiem skatīties. Šī pieredze nāk ar gadiem. Interesanti vērot, kā teātrī strādā kino režisori: gandrīz uzreiz kļūst skaidrs, ka viņiem nav pieredzes režisēt uz skatuves notiekošo, – viņi nezina, kā virzīt publikas skatienu. Parasti izrādes iestudēšanas procesā kino režisori katastrofāli vēlu secina, ka strādājuši tikai "vienā kadrā", vienā plānā, jo tāda ir kino būtība. Viņiem neizdodas laikus "pārslēgties" – skatuve un ekrāns ir divas atšķirīgas lietas.  

Es redzu arī savas kļūdas. Piemēram, mani neapmierina divas ainas Modesta Musorgska Borisa Godunova iestudējumā Londonas Karaliskajā operā. Kad 2019. gadā izrāde atgriezīsies repertuārā, es tās pārtaisīšu. Es pamanīju šīs nepilnības tehniskajā mēģinājumā, taču bija par vēlu kaut ko mainīt nedēļu pirms pirmizrādes. Tas ir ļoti dārgs process, iestudējumā ir simts cilvēku koris. Es vairs nevarēju pēkšņi paziņot: "Ziniet, mēs tagad visu pārveidosim!" Operā atšķirībā no drāmas teātra šādu manevrēšanas iespēju tik tuvu pirmizrādes dienai nav. Teātrī jūs varat pateikt aktieriem, ka mēs ieviesīsim izmaiņas, viņi tām ir gatavi vairāk nekā dziedātāji, kuri šādā situācijā nav tik dāsni un pretimnākoši.

Kopumā es biju apmierināts ar Borisu Godunovu. Esam iestudējuši operas oriģinālo versiju – tajā nav erotisma un jutekliskuma, tā ir ļoti vīrišķīga un politiska. Man par šo izrādi nav kauns, bet sajūsmā neesmu. Varbūt iestudējumā nav izdevies sasniegt tādu halucināciju, satraukuma un nemierīguma sajūtu, kādu biju iecerējis.

Kāpēc jums ir skeptiska attieksme pret Šekspīru?

Man nekas pret viņu nav, vienkārši Šekspīrs nav mans autors. Taču, ja kāds man piedāvātu iestudēt Ričardu II vai Divpadsmito nakti, es piekristu. Ir mākslinieki, kuri veltījuši Šekspīram visu mūžu, enerģiju un entuziasmu, bet mani viņš nesaviļņo kā daži citi dramaturgi un viņu darbi.

Kuri tie būtu?

Antons Čehovs, Kerila Čērčila, Bohēma un citi darbi.  

Kāpēc mums joprojām ir nepieciešams teātris?

Tas ir labi, ja daudz cilvēku vienuviet skatās izrādi. Tas ir spēcīgs pārdzīvojums, taču es nedomāju, ka teātris mums ir nepieciešams. Pirms kāda laika piedalījos sapulcē vienā Londonas teātrī. Atnāca divi jauni režisori, kuriem bija mazliet pāri divdesmit gadiem, un sāka stāstīt, ka nesen ir uzstājušies ar izrādi bēgļu nometnē Kalē. Es pie sevis nodomāju: sasodīts, tas ir pēdējais, kas bēgļiem ir vajadzīgs! Viņiem nevajag, lai no Londonas ierodas jauni briti un spēlē viņiem teātri. Man bija neērti klausīties šo stāstu.

Ja runājam par operu, tā Lielbritānijā ir luksusa prece. Kontinentālajā Eiropā situācija ir citāda – opera piesaista visdažādāko publiku, tur visiem spēkiem cenšas paplašināt auditoriju. Tāpēc man patīk gan Amsterdama, gan Berlīne. Savukārt pie mums gan drāmas teātris, gan opera tiek uzskatīta par interesantu un pieejamu ļoti šaurai – kulturālai, izglītotai, turīgai – auditorijas daļai. Mēs atgriežamies pie vecās klašu sistēmas.

Mēs esam jūsu mājas viesistabā, šeit visapkārt ir daudz kompaktdisku. Vai bieži tos klausāties?

Operu mājās neklausos. Man patīk klaviermūzika – Ludviga van Bēthovena vēlīnie opusi, Kloda Debisī darbi, Dmitrija Šostakoviča prelūdijas un fūgas. Es pats kādreiz biju pianists. Agrāk mīlēju džezu, bet vairs ne. Regulāri klausos radio, piemēram, BBC Radio 3 raidījumu Vārdi un mūzika/Words and Music – jūs nekad iepriekš nezināt, kāda mūzika, dzeja un proza tiks atskaņota.  

Vai darbs jums vienmēr sniedz gandarījumu?

Esmu sasniedzis punktu, kad saprotu, ka manā dzīvē ir tikai teātris un nav nekādu pārmaiņu iespēju. Es vairs nekļūšu ne par pianistu, ne par gleznotāju! Šī apzināšanās mani "nobloķēja", man vajadzēja tikt ar to galā, un pirms kāda laika atsāku psihoterapijas kursu. Esmu secinājis, ka dzīvoju šajā šaurajā, apsēstību pilnajā pasaulē, kas ir teātris. Man gribas paplašināt apvāršņus, lai gan man nav laika.     

Vai režisors arī ir sava veida psihoterapeits?

Režisoram ir daudz jāzina par cilvēka dabu un uzvedības modeļiem, taču psihoterapeitam ir vairāk konkrētu instrumentu, kā veicināt dinamismu cilvēka dzīvē. Režisora darbā šie instrumenti nav tik nepieciešami. Režisoram ir jābūt empātijai, ar iecietību ir jāizturas pret to, kā aktieris un dziedātājs saprot pasauli, kurā režisors viņu ieved, kā arī pret to, kā aktieris un dziedātājs ienāk izrādes telpā. Taču pārsvarā režisoram ir jādomā par cilvēka uzvedības īpatnībām.

Parsifāls
Diriģents Filips Žordāns, režisors Ričards Džonss
Parīzes Bastīlijas operā no 13. līdz 23. maijam
www.operadeparis.fr

 

Top komentāri

Kas
K
tas par izcilu - kārtējais klasiskās operas cūkotājs:))))
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja