Vai Treisijs Letss savā lugā runā par pasaulīgām vērtībām, vai tomēr spraucas ārā tas amerikāniskais?
Luga tika uzrakstīta 2007. gadā, kas bija pēdējais Džordža Buša valdīšanas gads. Šajos astoņos gados ASV aizgāja postā, no amerikāņu sapņa nekas pāri nav palicis. Amerikā dzīvo visvairāk pasaulē bagātāko cilvēku, taču sadalījums starp bagātajiem un nabagajiem tur ir līdzīgs kā Tunisijā vai Ēģiptē, kur notika Arābu pavasaris. Tādēļ lugā ierakstītā sajūta ir visnotaļ specifiska, taču lielā mērā arī mēs to varam izjust. Lugas centrā ir stāsts par ģimeni un vispārcilvēcīgām lietām. Būtībā, jā, šī ģimene ir tāds pašreizējās Amerikas modelis. Stipri saļodzījies.
Vai esi interesējies par Alvja Hermaņa piegājienu šim darbam Vīnes Burgteātrī?
Redzēju tikai šī iestudējuma bildes. Esmu pārliecināts, ka man tāpat nāksies mēroties zināšanām ar lielu teātra pazinēju daļu, kas speciāli braukuši uz Vīni skatīties izrādes. Tādēļ centos nepievērst uzmanību šim iestudējumam. Man ir svarīgi izstāstīt skatītājiem savu stāstu, pārlieku neieejot tajā, ko, kurš un kā darījis. Biju izlasījis lugu un ļoti vēlējos to redzēt. O! Alvis Hermanis ir uztaisījis, tad jau ir bezceris vispār ķerties klāt! Taču noticis ir tā, ka manas cerības piepildījās.
Kādas ir pirmās sajūtas, strādājot uz teātra lielās skatuves?
Pati skatuve nav lielāka par to, kas ir Jaunajā zālē. Vienkārši dziļāka. Kad apsēžos pēdējā rindā parterā, zinu, ka jādomā par to, ko no turienes varēs redzēt, ko ne. Es no tā īpaši nebaidījos, jo Osedžas zeme ir Lielās zāles izrāde - intīma un liela.
Vai izrādes Visi mani prezidenti triumfs Spēlmaņu naktī nevedina vairāk pievērsties jaunu latviešu dramaturgu darbiem?
Kaut kas noteikti būs. Viens atzars ir augstas klases darbi kā Osedžas zeme, kas ir kā zināms atskaites punkts, kopā ar dramaturgu taisot ko pilnīgi jaunu. Esmu sapratis, ka daudz labāk sanāk, ja ir idejas un brīnišķīgs cilvēks, kurš tās spēj pārvērst ļoti kvalitatīvā tekstā.