Principā, (MHAT vadītājs - N.N.) Oļegs Tabakovs esot pasūtījis šo lugu Sigarevam kā mūsdienīgu romāna _Anna Kareņina _dramatizējumu, bet beigās saņēma lugu par (Annas vīru Alekseju) Kareņinu. Luga ir ļoti laba.Kāpēc Kirils Serebreņņikovs, kurš nu jau otro reizi strādās Latvijā, izvēlējās uz Maskavu aicināt tevi – ir taču risks sava topošā aktieru/režisoru kursa studentus uzticēt gados jaunam, svešam režisoram, turklāt bez pedagoģiskās pieredzes? Te man ir nedaudz jāprecizē. Sākumā Kirils tiešām piedāvāja ar visu vai daļu kursa iestudēt Kastaņedu (kursa darba telpās – multikultūrcentrā) Vinzavod, bet kaut kādu apsvērumu rezultātā tas nenotika. Tā vietā piedāvāja iestudēt repertuāra gabalu MHATā, kur piedalās tikai trīs viņa studenti no desmit izrādē iesaistītajiem aktieriem. Kirilam, kā tas visiem zināms, ir ļoti daudz ideju un šī izrāde ir sākums jaunam MHATa projektam Jaunie un pieredzējušie. Manuprāt, šādu vajadzību izjūt lielākā daļa teātru aktieru.Kādi ir tavi pirmie praktiskie vērojumi un pieredze no šī projekta?Ir ļoti daudz atziņu, ideju, kopumā to visu var apzīmēt ar - plašāks redzesloks par teātri kā tādu. Nav grūti aptvert “visus” – tikai deviņus Latvijas teātrus un saprast katra režisora rokrakstu. Atrodoties Maskavā ar 317 teātriem un katru vakaru ejot uz cita režisora darbiem, gribot negribot saprašana par lietām sāk kļūt dziļāka. Otra lieta ir katru dienu atrasties un strādāt teātrī, kas ir leģendārākais Krievijas teātris un kur Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko elpa ir jūtama uz katra soļa. Kaut kā šie divi tūkstoši cilvēku, ieskaitot MHATa skolas studentus, kas strādā MHAT, dzīvo ar šo metafizisiko teātra ideju. Latvijā tomēr naudas jautājums ir ļoti smaga nasta, un tas neļauj mūsu teatrāļiem iegūt vieglumu.Vai Maskavā ir spilgta teātru dzīve? Vai kultūra "sit ar atslēgu"?Tas man bija milzīgs pārsteigums, bet par spilgtu Maskavas teātra dzīvi nenosauksi. Pirmkārt, Krievijas teātri veido viņu ģeniālā lieteratūra un aktieri, un šī mijiedarbība skatītājam, manuprāt, ir pietiekoša. Redzēju arī daudz sliktu iestudējumu, bet zāles ir pārpildītas - sajūta, ka skatītāji uzlādē savas kultūras zemapziņas baterijas, kas tiek deldētas viņu sadzīvē. Līdz ar to Krievijas teātrim nav nepieciešamība augt. Skatītāji tāpat nāks uz Ostrovski, Gorkiju, Dostojevski, un plaudēs, kad uz skatuves parādīsies Lija Ahedžakova, Konstantīns Habenskis vai Jevgeņijs Mironovs. Oriģinālas režijas ir ļoti maz. Uz kvantitātīvā fonā - pat kliedzoši maz. Kāds ir politiskais klimats Maskavā? Ja tu to jūti, ja neesi iekapsulējies teātra sienās…Biju uz demonstrāciju Bolotnajā laukumā! Nevarēju neaiziet. Gribēju izbaudīt šo militāro diktatūru uz savas ādas, kad ir sajūta, ka jebkurā brīdī omonietis tevi vai kādu citu var savākt, jo viņam ir pavēle - piepildīt 30 autobusus vienalga, vai ar vandāļiem vai garāmgājējiem. Šī sajūta kopumā arī valda Maskavā. Visi ir iebiedēti ar fizisku izrēķināšanos, kas var sākties kuru katru brīdi.
Izrāde
Kas, kur?
V. Sigarevs. Kareņins. Režisors V. Meikšāns. 4. II plkst. 19. MHAT, www.mxat.ru.