Izstādes nosaukums aizgūts no grieķu tautas dejas ΜΗΧΑΝΙΚΟΣ, kas radusies Kalimnas salā. Tulkojumā no grieķu valodas – “mehānisks”, zināma arī kā Sūkļu zvejnieku deja.
Sūkļu zvejniecība bijusi neiedomājami grūta un ļoti bīstama nodarbošanās: daudzi jūrassūkļu zvejnieki garajās ekspedīcijās, kas ilga līdz pat pusgadam, zaudēja dzīvību vai tika sakropļoti uz mūžu.
Izstādes galvenais darbs ir videoinstalācija Michanikos, kura sastāv no diviem lieliem ekrāniem. Vienā no tiem uz balta fona redzama dejotāja, kas tērpusies kustību fiksējošā (motion capture) kostīmā un izpilda dejas soļus. Otrā ekrānā dejotājas kustības atkārto animēta digitāla figūra nirēja tērpā, kas konvulsīvi ar grūtībām cenšas kustēties digitālā jūras dzelmē.
Māksliniece izmantojusi kustību fiksējošu tehnoloģiju, lai ar sensoru palīdzību notvertu dejotājas kustības un datus pārveidotu digitālā sūkļu zvejnieka tēlā. Ar videoinstalācijas palīdzību māksliniece pēta attiecības starp cilvēka ķermeni un telpu, ko rada digitālās tehnoloģijas.
Smitas darbā ķermenis kļūst par tēlu un tēli atdzīvojas – šis motīvs viņas daiļradē atkārtojas. Tēli ir daudznozīmīgi: reizē gan materiāli, gan nemateriāli, pastāvot vienlaikus mūsu prātos un materiālu objektu formā. Tie apdzīvo un transformē mediju, kas tos radījis.
Mākslinieci interesē tēlu evolūcija un iedaba, un tas, kā mēs tos uztveram.
Amālija Smita saka: “Mani interesē gan digitālās telpas sniegtais potenciāls, gan tās ierobežojumi, gan arī tās iespaids uz cilvēka ķermeni; tā joprojām šķiet nepietiekami pētīta teritorija – par spīti apstāklim, ka mēs visi esam ar to saistīti, turklāt šī teritorija ir cieši saistīta ar inscenējumiem mākslā un literatūrā. Mani vienmēr interesējis, kas norisinās telpā starp dažādiem medijiem – kā tie cits citu papildina vai pretstata. Studējot Dānijas Radošās rakstīšanas akadēmijā, es līdztekus rakstīšanai strādāju ar filmu; vēlāk, mācoties Dānijas Karaliskajā Tēlotājmākslas akadēmijā, es nodarbojos ne vien ar vizuālo mākslu, bet arī rakstīju. Mēs dzīvojam transmediālā pasaulē, tādēļ, strādājot pie noteiktas tēmas, man šķiet lietderīgi izmantot visdažādākos medijus un pieejas, tādējādi tēma tiek paplašināta un rodas iespēja aptvert papildu šķautnes.”
Amālijas Smitas darbiem raksturīga ne vien atšķirīgu mediju izmantošana, bet arī starpdisciplinaritāte un balstīšanās zinātnes jomās, piemēram, dabaszinātnēs, mākslas vēsturē un arheoloģijā.
Michanikos pamatā ir apjomīgs izpētes darbs; to ievadīja mākslinieces eseja (eseja papildināja izstādi Sūkļu zvejnieks (2014), vēstot par sūkļu zvejnieku, kurš jūras dibenā atrod kuģa vraku ar antīku skulptūru kravu), kā arī romāns Marmors (2014), kas veltīts antīko grieķu skulptūru krāsojumam. Tās sākotnēji bija krāsainas, nevis baltas, kā Rietumu kultūrā gadsimtiem ilgi tika pašsaprotami uzskatīts.
Amālija Smita dzimusi 1985. gadā, dzīvo un strādā Kopenhāgenā. 2009. gadā absolvējusi Dānijas Radošās rakstīšanas akadēmiju, 2015. gadā – Jauno mediju skolu Dānijas Karaliskajā Tēlotājmākslas akadēmijā ar videoinstalāciju Acis pieskaras, pirksti redz, kas veltīta digitālo pieskāriensaskaņu fenomenoloģijai. Kopš Dānijas Radošās rakstīšanas akadēmijas absolvēšanas Amālija Smita publicējusi sešas hibrīdgrāmatas.