„Kopš piedzimšanas mirkļa es dzīvoju Lāčplēša ielā Rīgā kādā jūgendstila namā. Mana mājas sajūtas centrējās ap Aleksandra Ņevska baznīcu un Lāčplēša / Tērbatas ielas krustojumā. Visai spontānais lēmums pārcelties uz veco koka māju Jūrmalā sākotnēji nešķita kas tāds, kurš varētu mainīt manu ritmu. Taču, kļūstot par Jūrmalas vietējo, es nokļuvu pasaulē, kuras enerģētiskais lauks mani ierāva pilnīgi citā virpulī. Tagad kārtību bieži vien nosaka vējš, plūdi, sausums, karstums; dzeņi pagalmā un, lapsa pie vietējā veikala; un koka māja, kas pieprasa iedziļināšanos un mīlestību pret sevi. Jūrmalā līdzās dzīvo spožums un posts, pagātnes rēgi un skaistie tēli. Būves elements, kas ir viens no šīs izstādes atskaites punktiem, zināmā mērā ir kā simbols, nostalģiska norāde uz Jūrmalas pasauli - kāda tās daļa lēnām izzūd, izplēn un tomēr joprojām ir klātesoša. Tai nepieciešama mīlestība un vienlaikus tā spoguļo, kā dažādas realitātes un laiki pārklājas, veidojot telpu, kurā nokļūstot atklājas bezgalīgi daudzi nospiedumi. Es tos īpaši nemeklēju, tie atnāk pie manis paši. Izstādē ir turpinājums pirms pāris gadiem aizsāktajai džutas sērijai, kuras sākumpunkts bija vēlme pietuvoties brīnuma noslēpumam; grieķu mistērijas un Bībeles sižeti; tiekšanās pēc atklāsmes un īstās realitātes, ko cilvēkam nav dots redzēt. Šī audekla sarežģītība, struktūra zināmā mērā ir kā simbols tam, cik bezgalīgi garš un nebeidzams ir ceļš pie lielajām patiesībām. Jūrmala man palīdz” – Ģirts Muižnieks, 2023.