Māksliniecei tuvi ir Latvijas majestātiskie dižkoki, meži, Vidzemes tāles un upes: Daugava, Gauja. Daudz gleznots plenēros, tāpēc mākslas darbos var atpazīst konkrētas vietas Latvijā. Sēpijas zīmējumi ir lirisks mežu un seno muižu parku attēlojums. Akrila un eļļas tehnikā gleznotajās ainavās G. Brakovska cenšas sasniegt krāsu dzidrību un krāsainību.
Dabas varenība un neaizsargātība cilvēku nepārdomātās rīcības dēļ ir galvenie radošie jautājumi, kas urda mākslinieci un kas tiks uzdoti arī izstādes apmeklētājiem.