Izstādi veidos četras instalācijas: Skumjais Vīnes viesmīlis, Salome, Bezdibenis ceļās un svētais Džordžs nogalina pūķi. Instalācijas apvieno leļļu fiziskumu un smaržu sajūtu. Izstāde ir veltīta starptelpām jeb telpām starp dzīvību un nāvi, uguni un ūdeni, dienu un nakti, laimi un skumjām. Šie ir tikai daži piemēri pretnostatītām kategorijām, kas piešķir kārtību mūsu domāšanai. Poststrukturālisma pētījumi rāda, ka šādi jēdzieni nav nošķirti; tie veido “starp” telpas, ko daži zinātnieki sauc par liminālām telpām, bet citi par pārejām.
Galerija Nāsī ir viena no pirmajām smaržas mākslas galerijām Eiropā, kas kļūst par platformu, kur smarža mijiedarbojas ar mākslu, mūziku un kultūras mantojumu. Leļļu un smaržu radītā spoku valoda apzināti iesaista apmeklētāju redzi un ožu.
Mākslinieks Helias Dzimoulakis: «zstāde ir mēģinājums izpētīt četras starptelpas caur lellēm un smaržām. Tas ir mūsu mēģinājums pievilkt mirušos tuvāk mums. Mēs piešķiram lellēm dzīvību uz laiku, lai tās mūs ved nāves ceļā ar visiem tā starpstāvokļiem. Gan lelles, gan smaržas šajā izstādē simbolizē starptelpas kā mūžīgus spokus. Lelles atgādina cilvēkus — atspulgus bez kustības, klātbūtni bez balss. Kad mēs lelles pārstājam izmantot, tās kļūst par trofejām uz plaukta jeb spokiem. Smaržas mūs ved dimensijās, ko nevaram aptaustīt, bet varam sajust».
Māksliniece Katrīna Herta, kura ir viena no šī izstāde kuratorēm un atbildīga par instālaciju telpisko struktūru: «Mēs mēģinājam izveidot katrai instālācijai vidi, kurā ļautu apmeklētājiem saost katru darbu atsevišķi, bet vienlaikus tā lai katra no šo instālāciju smaržām neiejaucās citos darbos. Tas bija ļoti izaicinošs uzdevums un interesanta pieredze».