gada ikona, Boriss Bērziņš, Biruta Delle, Johans Jūliuss Dērings, Artēmijs Gruzdiņš, Māris Subačs, Voldemārs Irbe), kuri tiešā veidā atsaucas uz baznīcas radītajām ikonogrāfiskajām sistēmām vai Bībeles un apokrifu tekstiem. Turklāt jāatzīmē, ka Mātes dienas un Dievmātes godināšana vienā laikā nav nejaušība, jo tieši maijs Romas Katoļu baznīcas kalendārā ir Svētās Jaunavas Marijas mēnesis – laiks, kad viņai tiek veltītas īpašas lūgsnas un dievkalpojumi.Vienlaikus izstādē līdzās idealizētajiem madonnu tēliem tiks pretnostatīta Pirmā pasaules kara laikā Latvijas mākslas vēsturē ienākusī sieviete – māte cietēja, kura, zaudējot savus pēcnācējus, tuviniekus un mājas, no ģimenes pavarda sargātājas pārvērtusies par pamestu, rezignētu, skaudru sāpju nomāktu vientuļnieci (Aleksandra Beļcova, Jāzeps Grosvalds, Kārlis Padegs). Savukārt 20. gs. nogales latviešu mākslinieču redzējums atklās, ka mātes statusa iegūšana paģērē arī sievietes uzupurēšanos, fiziskās ciešanas un eksistenciālo skaudrumu (Ieva Caruka-Markēviča, Helēna Heinrihsone, Rasa Jansone, Aija Zariņa).
Izstāde Madonnas
Ekspozīcija, kura apmeklētājiem tiek piedāvāta laikā starp Lieldienām un Mātes dienu, ļaus ne vien apbrīnot mātes un bērna ideāltēlu un īpašo attiecību tuvību (Auseklis Baušķenieks, Edvards Grūbe, Zenta Logina, Rita Valnere, Hilda Vīka), bet arī pievērsīs uzmanību šīs tēmas saiknei ar katoļticībā izplatīto Dievmātes Marijas kultu, ļaujot iepazīt arī reliģiska rakstura darbus (1928.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.