Izstādes gleznās skatāmi mūsu zemes ainavas motīvi; tie, strādājot galvenokārt plenērā, sakņoti pavisam konkrētās Latvijas vietās, tomēr ir nedaudz vispārināti, izceļot kopējās noskaņas, konkrēto motīvu raksturzīmes, krāsu un formu saspēli, un šāda pieeja likusi atmest visu lieko un ļāvusi neiestigt vēlmē ar otu detalizēti "fotografēt". Par to, cik izteiksmīgi gleznu autoram izdevies atainot šos motīvus, spriežams skatītājam; galvenais – lai rādītie mākslas darbi kaut nedaudz ieviļņo, ļaujot tieši ar krāsu, formu, noskaņu un emocionālo asociāciju starpniecību kārtējo reizi apjaust Latvijas ainavas savpatnību un krāšņumu pat šķietamā necilībā.
Dāvis Beitlers dzimis 1993. gadā Jelgavā, ir muzeju darbinieks, vēsturnieks, mūziķis, baznīcas ērģelnieks, sabiedriskais darbinieks, vairāku grāmatu, pastāvīgo vēstures ekspozīciju, zinātnisku (akadēmisku), populārzinātnisku, publicistisku rakstu, dzejas publikāciju un vokālās kamermūzikas kompozīciju (skan regulāri – Latvijā un latviešu trimdinieku mītnes zemēs ārpus tās) autors, Latvijas Universitātes doktorants. Glezniecības jomā akadēmisko izglītību nav ieguvis un ir uzskatāms par autodidaktu jeb pašmācībnieku, kuram mākslas gaitu rītausmā padomu nav lieguši diplomētie meistari Elita Ābele, Ivars Klaperis un Gunārs Ezernieks – autora pirmais zīmēšanas skolotājs Kalnciema vidusskolā. Neskaitot izstādi Mencendorfa namā, līdz šim noritējušas 18 gleznu personālizstādes – Kalnciemā, Valgundē, Zaļeniekos, Jelgavā, Glūdā, Rīgā (kultūras centrā Imanta 2010. g.) un citviet Latvijā. Kādas personālizstādes ievadtekstā 2009. gadā D. Beitlera radošo darbību vizuālās mākslas novadā un ainavas žanrā mākslas zinātniece Valda Vilīte raksturojusi:
“Par kādu Baltijas mākslinieka akvareli Johans Volfgangs Gēte teicis: Šajā mākslas darbā glezniecība sasniegusi ļoti augstu pakāpi. Vientiesīgi ļaudis iebilduši, ka autors nav nevienam pateicību parādā, bet visu sasniedzis saviem spēkiem. It kā cilvēks sevī nespētu rast neko citu kā tikai stulbumu un nemākulību! Ja arī šis mākslinieks pie pazīstamiem skolotājiem nav mācījies, tad taču viņš ir ticies ar krietniem meistariem un smēlis viņu, kā arī dižo priekšteču un visuresošās dabas zinības. Liktenis viņam ir dāvājis izcilu talantu; māksla un daba viņu ir izglītojusi. Viņš ir krietns un savā ziņā vienreizējs, taču nevar apgalvot, ka viss nācis tikai no paša būtības. Šie dižā vācu dzejnieka vārdi nāk prātā, aplūkojot Dāvja Beitlera gleznu izstādi.
Latvijas maigā daba ar kūstošiem sniegiem, pavasara ziedos slīgstošām ābelēm, vasaras sulīgo zaļumu un rudens zeltu attēlota daudzu mākslinieku darbos, un katrs to redz mazliet citādu. Dāvis piedāvā savu, gaišas sirsnības caurstrāvotu redzējumu. Drošiem pastoziem krāsu triepieniem viņam izdodas notvert visai necilās Kalnciema apkārtnes ainavu burvību: Lielupes pļavas, Kauguru kanāls, ziedošs ābeļdārzs. (..) Divpadsmit gadu vecumā gleznots labības lauks sniedz ne mazāku emocionālu pārdzīvojumu kā nu jau piecpadsmitgadnieka radīta pavasara ainava, kas ļauj saklausīt ņirboša ūdens straumes čalu un sajust priekpilnas dabas atmodas svaigumu. Tikai, noliekot līdzās viena un tā paša ziedoša kastaņkoka portretējumu senāk un tagad, saskatāma atšķirība: krāsu spēle kļuvusi košāka.
Parasti mācekļa gadu devums līdz skatītājiem nenonāk, taču Dāvis Beitlers ir izņēmums, viņa gleznās nav nekā no iesācēja diletanta nevarības, tie patiesi ir mākslas darbi. (..)”