Droši vien jau esat dzirdējuši, ka režisora Viestura Kairiša vēsturiskā drāma Melānijas hronika pagājušās nedēļas nogalē ieguva 20. ikgadējā Tallinas Starptautiskā kinofestivāla Melnās naktis/Black Nights/PÖFF balvu par labāko operatora darbu. Godalga – Bronzas vilks – pasniegta Gintam Bērziņam.
"Par neaizmirstamu cilvēciskās izturības atainojumu dabas visskarbākajā skaistumā" – tā lēmumu apbalvot Gintu Bērziņu formulējusi konkursa žūrija, kuru vadīja režisors un producents Uberto Pazolīni (Itālija, Lielbritānija). Melānijas hronika bija vienīgā Baltijas filma, kas tika iekļauta galvenajā konkursa programmā, kurā sacentās 12 darbu no visas pasaules.
Melnās naktis ir vienīgais A klases kinofestivāls Ziemeļeiropā – šo statusu tam 2014. gadā piešķīrusi Starptautiskā Kinoproducentu asociāciju federācija (FIAPF). Tādējādi Tallinas festivāls ir atzīts par vienu no 15 nozīmīgākajiem notikumiem visā pasaulē – līdzās Kannu, Venēcijas, Berlīnes, Lokarno, Sansebastjanas, Karlovi Varu, Maskavas, Varšavas, Šanhajas, Kairas, Goa, Monreālas, Tokijas un Maras del Platas festivālam. Visas filmas, kuras atlasītas konkursa programmai, Tallinā piedzīvo pasaules vai starptautisko pirmizrādi.
Tallinas kinofestivāla Grand Prix un 10 000 eiro saņēma Izraēlas režisora Eitana Annera drāma Klusā sirds/A Quiet Heart/Lev shaket – skarbs, nežēlīgs vēstījums par jaunu sievieti mūziķi, kuru fundamentālistu apdzīvotajā rajonā Jeruzalemē tiranizē ultraortodoksālie ebreji. Viņas dzīvesveids neatbilst vietējo iedzīvotāju postulētajam uzvedības kodeksam.
Kustība pretējā virzienā
Naomi ir pianiste, kura pārceļas no Telavivas uz Jeruzalemi, – tas jau ir pārsteidzoši, jo parasti jauno cilvēku kustība Izraēlā notiek pretējā virzienā. Viņa cenšas tikt galā ar problēmām privātajā un profesionālajā dzīvē. Viņa ir izšķīrusies ar draugu un ilgu laiku nav spējusi uzvarēt nevienā konkursā. Naomi vairs nevēlas spēlēt klavieres un atrod darbu kādā mūzikas arhīvā Jeruzalemē. Meitene apmetas "sliktajā dzīvoklī" daudzstāvu mājā. Dzīvokļa iepriekšējā iemītniece mirusi noslēpumainā nāvē, istabā joprojām stāv viņas vecās klavieres. Jauno kaimiņieni nelūgts apciemo nerunīgs puika, vārdā Simha, – viņš iekāpj pa logu, lai spēlētu klavieres.
Naomi izjūt diskomfortu šajā vidē, tomēr mēģina iedzīvoties. "Apģērbs, vīrieši, mūzika – sabata laikā vari darīt visu, ko vēlies," viņu iedrošina t. s. nereliģisko studentu organizācijas pārstāve – meitene ar ieģipsētu roku. "Citādi mēs visi nonāksim sekulārajā geto Telavivā," viņa piebilst. Šī apvienība sniedz palīdzību jauniem, mūsdienīgi domājošiem cilvēkiem, kuri izjūt ortodoksālās kopienas spiedienu Jeruzalemē.
Kāpnes uz debesīm
Naomi cenšas uzturēt sevi labā formā un dodas skrējienā – viņa atklāj, ka netālu no viņas mājas ir franciskāņu klosteris. Naomi iepazīstas ar ērģelnieku mūku Fabrīcio. Viņu fascinē gan ērģeles, gan mūks. Lai kā meitenei gribētos, viņa tomēr nespēj pārvarēt tieksmi pieskarties taustiņiem.
Naomi jautā mūkam, kurš vēl neko nenojauš par viņas talantu un iemaņām, vai viņa varētu pamēģināt spēlēt ērģeles. Viņš atļauj, taču brīdina – tikai ne Kāzu maršu un ne Stairway to Heaven! Naomi spēlē Šūberta Ave Maria. Fabrīcio uzstājas ar nedaudz moralizējošu lekciju, ka ērģelniekiem baznīcā – atšķirībā no pianistiem, kuri uzstājas koncertzālēs, – neviens nerīko ovācijas un nesaka: jūs esat ģēnijs! Pamazām Fabrīcio pianistē atmodina vēlmi dzīvot un radoši izpausties. Viņa mūkam atklāj: "Mēs, pianisti, ticam svētajai trīsvienībai – Baham, Mocartam un Bēthovenam." Fabrīcio ironizē: "Ak vai, tu esi ortodoksāla!"
Šī draudzība, kurā ieskanas vieglas erotiskas notis, izrādās bīstama. Apkārtējie ebreji pret Naomi izturas ļauni – sākot no maziem mīlīga izskata zēniem mājas pagalmā līdz inspektoram, kurš katru dienu izraksta Naomi soda kvītis par to, ka viņai nav atļaujas izmantot auto stāvvietu.
Naomi kaķis Šūmanis tiek pakārts, viņa no kaimiņiem saņem nāves draudus un saprot, ka iepriekšējā dzīvokļa īrniece šajā vardarbīgajā, reliģiskā fanātisma pārņemtajā vidē tikusi novesta līdz pašnāvībai. Kāpēc tik slikti skan šīs sievietes atstātās klavieres, kuras Naomi dzīvoklī spēlē Simha? Tāpēc, ka instrumentā viņa bija paslēpusi savu krustu. Pat progresīvi noskaņotās studentu organizācijas pārstāve brīdina Naomi: "Tu apmeklē klosteri – tas ir pārāk ekstremāli. Mūsu apvienības konservatīvie biedri to nevar pieņemt."
Nevienu brīdi filma nekļūst salkana, tajā ir spēcīgi aktierdarbi. Galvenās lomas atveidotājai Anjai Bukšteinai piešķirta Tallinas kinofestivāla labākās aktrises balva.
Režisors Eitans Anners: "Šī pasaule var eksplodēt jebkurā brīdī"
Klusās sirds režisors Eitans Anners Tallinā atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kā dzima filmas ideja? Kāds bija jūsu radošais impulss?
Šī ir filma par to, kā Jeruzalemē sadzīvo reliģiozi un ne pārāk reliģiozi cilvēki. Filmas varone negrib cīnīties – Naomi meklē mieru un cenšas paslēpties, lai pārvarētu profesionālo un emocionālo krīzi. Viņai ir daudz jautājumu. Izrādās, apkārt ir daudz cilvēku, kuriem ir gatavas "atbildes".
Ultraortodoksālās kopienas nav lielas, taču tās pakļauj sev visus, kuri nonāk to tuvumā.
Jeruzaleme ir maza, visi eksistē cits citam blakus – ebreji, kristieši, arābi –, taču viņi dzīvo nošķirti, šīs pasaules nesatiekas. Klusās sirds varone Naomi nonāk šajā juceklī, bet viņa nesāk "krusta karu". Es arī nevēlos to darīt.
Vai šādas filmas uzņemšana prasa lielu drosmi?
Es nedomāju par to, vai filma ir drosmīga vai nav. Man tas ir personisks projekts. Kad es to iecerēju, mans mērķis bija uzrakstīt labu scenāriju, nevis parādīt savu drosmi. Taču pietiekami drosmīgs ir bijis Jeruzalemes kino fonds, atbalstot šo darbu.
Esmu dzimis Jeruzalemē un 28 gadu vecumā pārcēlos uz Telavivu. Jeruzalemē nevarēju atrast darbu, turklāt tur vairs nebija brīvu meiteņu. Ja Jeruzaleme ir jūsu dzimtā pilsēta, jūs esat jeruzalemietis uz mūžu, pat ja 20 gadu esat pavadījis citur, – pasaulē veidojas šāda aizbraucēju komūna. Mēs ar draugiem bieži runājam: kā ir sanācis, ka Jeruzalemē vairs neviens nedzīvo? Pat mani vecāki ir pārcēlušies citur.
Cik liels ir ticīgo īpatsvars Izraēlā?
Aptuveni 20–30 procentu, un šie cilvēki ietekmē pārējos, kuri, teiksim, sabata laikā nevar izmantot sabiedrisko transportu, jo tas nekursē. Es uzdodu sev jautājumu: kas ir pārējie 70 procenti Izraēlas iedzīvotāju? Kā viņus var raksturot? Kam viņi tic? Kādas ir viņu vērtības? Ko viņi dara, ja neapmeklē sinagogu? Kādi upuri ir bijuši viņu dzīvē? Es vēlējos pārtulkot šos jautājumus sekulārā valodā.
Klusās sirds varone piedzīvo ticības krīzi, bet kam viņa tic? Filmā jūs redzat, ka Naomi pēc nāves draudu saņemšanas dodas uz policijas iecirkni, taču viņa nevēlas sacelt skandālu, lai gan jūt, ka viņas dzīve ir apdraudēta.
Uz viņas dzīvokļa durvīm parādās uzraksts "Misionāre". Vajadzētu paskaidrot, ka Izraēlā misionāru darbs ir aizliegts – ja cilvēki mēģina pievērst citus kristīgajai ticībai, viņi var nonākt cietumā uz pieciem gadiem. Naomi apmeklē klosteri, spēlē ērģeles, un apkārtējie to uzzina – šī mazā pasaule jebkurā brīdī var eksplodēt. Naomi izaicina status quo, viņa pārkāpj citu cilvēku noteiktās robežas.
Kā jūs atradāt galvenās lomas atveidotāju Anju Bukšteinu?
Anja ir dzimusi Maskavā, pašlaik viņa ir liela zvaigzne Izraēlā, filmējusies Troņu spēlēs/Game of Thrones. Anja ir profesionāla pianiste, kuras liktenis ir nedaudz līdzīgs viņas varonei Klusajā sirdī. Sešpadsmit gadu vecumā viņa pārtrauca spēlēt klavieres, jo, kā pati saka, vairs neredzēja savas rokas. Viņai arī bija dziļa krīze. Taču pirms dažiem gadiem Anja atsāka spēlēt, tagad viņa ir mūsu Nina Simona – spēlē klavieres un dzied. Viņa atkal ir atradusi sevi mūzikā. Anjas loma Klusajā sirdī ir viņai netipiska – skatītāji Izraēlā ir pieraduši, ka parasti viņa atveido spēcīgas, skaistas, par sevi pārliecinātas, brīžiem pat bīstamas sievietes.
Vēlos piebilst, ka Klusajā sirdī mūzikai ir liela nozīme, un skaņu celiņa autoru ietekmējusi Arvo Perta daiļrade. Es biju neizsakāmi laimīgs, ka Tallinā neilgi pirms mūsu filmas pirmizrādes man izdevās satikt Arvo Pertu. Es viņam pajautāju – vai drīkstu jūs apskaut? Viņš teica – jā.