Kad tad, ja ne dzimšanas dienā, turklāt – apaļā dzimšanas dienā... Kannu kinofestivāla programmas veidotāji ir īpaši piestrādājuši, lai 70. festivāla programma paliktu atmiņā. Notikumi un seansi kāpj cits citam uz astes un pārklājas. Kur skriet, ko grābt un kā tikt galā ar izaicinājumiem, ir atkarīgs no katra konkrētā Kannu festivāla viesa personīgā diskursa, darba pienākumiem un izturības. Šķiet, tā savu kvēlāko karsēju un pielūdzēju izturību tas nav pārbaudījis nekad. Jau pirms festivāla sākuma ziņu aģentūras piedāvāja foto ar bruņotiem vīriem, kuru ciešā klātbūtnē un sargājošā uzraudzībā tiek izspēlēti jubilejas festivāla svinīgie rituāli un nodrošināta mierīga festivāla norise. Neskaitāmās pedantiskās drošības pārbaudes pirms katra seansa, pirms ieiešanas festivāla zonā un kino tirgū sola papildu drošību, taču padara smagnēju festivāla ikdienu.
Pārlūkot tūkstošiem cilvēku somiņu, izlaist tos caur "skeneri" un vēl papildus pārbaudīt ar rokas "skeneri" pirms katra seansa vairākas reizes dienā – pirmkārt, tas ir titānisks apsardzes dienesta darbs, otrkārt, tas liek Kannu festivālā akreditētajiem uz katru seansu ierasties vismaz stundu vai pusotru agrāk, lai pulcētos milzīgos pūļos un rindās. Seansi vairs nesākas laikā (Kannu festivāls vienmēr ir bijis slavens ar savu īpašo precizitāti un punktualitāti) – nobīde seko nobīdei. Fakts, ka seansi sākas vismaz pusstundu vēlāk, vairs pat nerada izbrīnu, tikai nogurumu. Terorisma varbūtības ēna sarežģī tik liela mēroga pasākuma ikdienu un pamatīgi sadārdzina tā norisi.
Evakuācija pirms seansa
Biju līdzdalībniece situācijā, kas ļāva apšaubīt cilvēka, arī savu racionalitāti potenciālos spriedzes un apdraudējuma apstākļos. Sestdienas vakars. Milzīgs, tomēr hierarhiski strukturēts pūlis – pamatā žurnālisti, kritiķi – jau vismaz stundu pusotru cītīgi stāv rindā un gaida seansu, kurā tiks izrādīts viens no festivāla konkursa programmas intriģējošākajiem darbiem. Tā ir franču režisora Mišela Hazanaviča filma Briesmīgais/Le redoutable, kas veltīta franču kino ģeniālajam briesmonim – šveiciešu izcelsmes režisoram Žanam Likam Godāram. Ir 19.30 – laiks, kad būtu jāsākas seansam –, taču Debisī zāle (tā ir otra lielākā Festivāla pils zāle, vislielākā ir Limjēru zāle) joprojām ir slēgta. Vismaz tūkstotis cilvēku nervozi mīņājas uz ielas pie Debisī zāles kāpnēm, kāds ik pa brīdim ieūjinās vai uzplaukšķina vārā cerībā, ka beigsies ilgā nīkšana un sāksies drošības kontrole, kad visi skries cauri skeneriem, taču uz radikāliem soļiem – skaļu brēkšanu vai kādu citu neapmierinātības izpausmi – neviens nesadūšojas.
Te stāvošie labi zina, ka ar Kannu festivāla pārstāvjiem un vispirms drošībniekiem labāk nejokot. Un tad sākas – pa zāles durvīm izsprāgst drošībnieki, skaļi saucot un mājot ar rokām, viņi liek saprast, ka pūlim jāizklīst – ātri un jo tālāk, jo labāk. Evakuācija. Seanss atcelts. Ja domājat, ka kritiķi pakļāvās pavēlei un strauji laida vaļā ļekas, – maldāties. Rindā stāvētāji izklīda laiski, nikni un neticīgi – šķita, ka vēlme redzēt filmu par Godāra jaunību un sadugums par rindā velti nostāvētajām stundām prevalēja pār veselo saprātu. Kāda tur trauksme, rādiet mums mākslu! Tobrīd vēl nebija zināms, ka tīstoklī, kas bija uziets zālē, nebija nekā ļauna un tā izrādījusies velta trauksme.
Atbilde nav saņemta
Galu galā filmu par Godāru parādīja – tajā pašā zālē tajā pašā vakarā –, un to noskatījās stūrgalvīgākie, tie, kuri tā arī nepakļāvās drošībnieku aicinājumam doties no Festivāla pils labi tālu. Asprātīgākie jokoja, kas viss, kas notika šajā vakarā, ir teju konceptuāla māksla – hepenings, ko, iespējams, sarīkojis pats Žans Liks Godārs. Šādi joki modernisma klasiķim un radikālam kino valodas revolucionāram varētu piestāvēt. Francijas kino 60. gadu leģendārā virziena – jaunā viļņa – aizsācējs Žans Liks Godārs (1930) joprojām ir dzīvs un, cerams, vesels. Viņš mīt nelielā Šveices ciematā un nekad nav bijis sajūsmināts par faktu, ka kāds cits franču režisors ir nolēmis veidot filmu par viņa jaunību un otro laulību. Kā intervijās stāstījis filmas Briesmīgais režisors Mišels Hazanavičs, viņš ir uzrakstījis Godāram vēstuli un aizsūtījis viņam filmas scenāriju, bet tā arī nav saņēmis atbildi.
Filmas pamatā ir Žana Lika Godāra sievas – aktrises Annas Vjazemskas – autobiogrāfiskā grāmata, kurā viņa apraksta savas attiecības – īso laulību – ar Godāru un kopdarbu vairākās filmās (Ķīnietis/La chinoise, 1967, Vējš no austrumiem/Le vent d’est, 1970). Tolaik jau slavenajam režisoram un jaunajai aktrisei bija divdesmit gadu starpība: viņam – trīsdesmit septiņi, viņai – septiņpadsmit. Abu attiecības ietonēja arī 1968. gada politiskie nemieri un studentu protesti, kuros Godārs aizrautīgi iesaistījās. Viņš bija viens no tiem, kurš 1968. gadā aicināja pārtraukt Kannu kinofestivālu, solidarizējoties ar nemierniekiem. Festivāls arī tika pārtraukts – tas ir fakts, kas ierakstīts Kannu vēsturē. Lūk, esam arī nonākuši līdz tam, kālab terorisma trauksmes incidents pirms Godāram veltītās filmas 2017. gada Kannu kinofestivālā varēja tikt klasificēts kā konceptuāls mākslas fakts, nevis nejaušība.
Zils, balts, sarkans
Aktuāls ir jautājums, vai filma Briesmīgais kļuva par Kannu festivāla notikumu un atklājumu. Tās pirmizrāde noteikti bija būtisks pārdzīvojums režisora Mišela Hazanaviča dzīvē. Šķiet, kas gan Hazanavičam būtu ko satraukties, viņš ir uzņēmis filmu Mākslinieks/The Artist (2011), kura pirms pieciem gadiem ieguva piecus ASV Kinoakadēmijas Oskarus, to vidū kā gada labākā filma. Pie Oskara par labāko režiju tika arī Mišels Hazanavičs. Filma Mākslinieks – šis mēmā kino pastičo, postmodernā rotaļa, kas stāstīja par skaņas ienākšanu Holivudas kino industrijā, – šarmēja ar apbrīnojamu materiāla pārzināšanu un mīlestību, imitējot desmitiem senu, klasisku filmu.
Arī veltījums Godāram pārliecina ar rūpīgu viņa filmu pārzināšanu, kā arī prasmi izstāstīt režisora un viņa sievas attiecību stāstu ar tādiem kino valodas līdzekļiem, ar kādiem to būtu varējis veidot pats Godārs. Taču diez vai viņš pats būtu sevi attēlojis kā ambiciozu, egoistisku tipu. Katra kinovēsturnieka sirds sāk sist straujāk, kad filmas Briesmīgais kadra kompozīcijā atpazīstam perfektus citātus no Godāra 60. gadu filmām. Piemēram, no izcilās filmas Nicinājums/Le mépris (1963) ar franču seksa simbolu Brižitu Bardo – tā ir aktrises intelektuālākā filma, kura stāsta gan par norisēm kādā filmēšanas grupā, gan par divu cilvēku jūtu eroziju.
Protams, Mišels Hazanavičs nav Žans Liks Godārs, kaut arī perfekti imitē viņa 60. gadu darbos izmantotos kino valodas paņēmienus – stāstījuma fragmentāciju, starptitrus, dažādas atsvešinājuma tehnikas un Godāra iemīļoto krāsu gammu – zils, balts, sarkans. Protams, Steisija Mārtina (britu modele un aktrise, kura lika sevi pamanīt Larsa fon Trīra skandalozajā Nimfomānē) nav Brižita Bardo, lai cik dekoratīvi arī tiktu filmēts viņas skaistais ķermenis, un viņa nav Anna Vjazemska – aktrise, kura savā grāmatā stāsta par kādas mīlestības sākumu un galu. Briesmīgais ir filma, par kuru domas radikāli dalās.
Asiņaino medību diena
Godāru lieliski, ar krietnu ironijas devu atveido populārais franču aktieris Luijs Garels, arī Steisija Mārtina Annas Vjazemskas lomā ir laba un ne tikai tad, kad redzama kaila (krietnu daļu no ekrāna laika). Tomēr filmai nebūs viegls mūžs. Vairāki franču kritiķi, kuri Kannu festivālā ikdienas izdevumā Screen International recenzē konkursa programmas filmas, jau demonstrējuši sašutumu, ievelkot filmai treknu krustu. Tas ir sliktākais iespējamais vērtējums, un no tā ļoti baidījās Mišels Hazanavičs, intervijās neslēpjot savas bažas. Sevi viņš salīdzināja ar pīli pirms medību sezonas sākuma, savukārt pirmizrādes dienu Kannās – ar asiņaino medību dienu. Jāatgādina, ka pirms trim gadiem Kannu festivālā izgāzās viņa iepriekšējā filma – politiski nospriegotā drāma Meklēšana/ The Search, kas bija veltīta karam Čečenijā, – recenzijas bija iznīcinošas, filmas aktualitāti neviens nenovērtēja.
Medības ir notikušas – reakcija uz filmu par Godāru ir pretrunīga. Frančiem – nepatīk, britiem un amerikāņiem – simpatizē. Tomēr, par spīti "krustiem", šis ir interesants darbs līdzās citiem Kannu festivāla konkursa programmas darbiem – šokējoši skaudrajam Andreja Zvjaginceva šedevram Nemīlestība/Loveless (ar Andri Keišu vienā no galvenajām lomām), grieķu režisora Jorga Lantima trillerim Svētā brieža nogalināšana/The Killing of a Sacred Deer (ar Kolinu Farelu un Nikolu Kidmenu), austriešu režisora Mihaela Hanekes ģimenes drāmai Happy End (ar Izabellu Ipēru un Žanu Luiju Trentiņānu), zviedru režisora Rūbena Estlunda ironiskajai mūsdienu drāmai Kvadrāts/The Square, kuras darbība risinās mūsdienu mākslas pasaulē, un citiem darbiem, kas veido Kannu festivāla spēcīgo konkursa programmu. Festivāls noslēgsies 28. maijā.