Armands Zvirbulis plašāk zināms kā Latvijas televīzijas raidījuma Kas notiek Latvijā? režisors. Kā kinorežisors viņš iemēģinājis roku TV seriālā Izpostītā ligzda (1997), gan arī guvis ievērību ar burlacīgi ekscentrisko mākslas filmu Rīgas gambīts (2004).
Kinorežisors Armands Zvirbulis ķeras klāt bērnu filmas Mazie laupītāji filmēšanai. Kinoteātros to redzēsim nākamajā pavasarī
Kad pirms gada ekonomisti pirmoreiz draudīgi pacēla pirkstu pret kredītņēmējiem, biedējot pat ar izlikšanu no mājokļa, ja kosmiskā ātrumā augošo procentu dēļ pēkšņi vairs nespēsiet bankai atmaksāt solīto, scenārists Māris Putniņš varēja brangajās ūsās gardi pasmīnēt. Ticiet vai ne, bet viņš to bija paredzējis daudz ātrāk par visiem ekonomistiem un baņķieriem! Kā gan citādi pirms vairāk nekā diviem gadiem būtu tapis scenārijs bērnu filmai Mazie laupītāji par ģimeni, kuru hipotekārā kredīta parādu dēļ izliek no dzīvokļa Rīgā? …Kopā ar abām piecus un septiņus gadus vecajām atvasītēm ģimene spiesta patverties vecvecāku mājās laukos. Tieši šeit bērniem rodas ģimenes glābšanas plāniņš! Viņi, vai zināt, nolēmuši aplaupīt banku!… Filmēšanu bija plānots sākt jau pērn. Taču nepietiekamā finansējuma dēļ projekts tika iesaldēts. Šopavasar mainījās gan filmēšanas grupa, gan režisors.
Vai tas nav pārlieku liels ideālisms — tagadējos apstākļos veidot bērnu filmu Latvijā?
Kāpēc ideālisms? Mums taču kaut kas jāliek pretī tam stresam un pagurumam. Ja varu uztaisīt skaistu filmu par bērnību, par Latviju, tad kāpēc ne?
Domāt tikai par ekonomisko krīzi un korupciju tātad nav pareizi?
Nē, nu arī mūsu filmā krīze piedalās. Tas ir izejas punkts filmas
stāstam. Kāda ģimene nav aprēķinājusi savas materiālās iespējas, un tai
draud bankrots. Bērniņi mēģina ģimeni glābt. Skaisti, vai ne?
Kurā brīdī jūs pieslēdzāties filmai? Sākotnēji tai bija cits režisors.
Nav jau noslēpums, ka šī filma bija paredzēta ražošanā jau pagājušajā gadā. Tā iznāca, ka tas nenotika — pieņemsim, ka apstākļu sakritības dēļ. Šogad šīs filmas situācija resursu ziņā ir daudz labāka.
No valsts budžeta tai piešķirts vairāk naudas?
Naudas varbūt vairāk nav, bet ir cita filmēšanas brigāde. Par režisoru tiku uzaicināts es. Scenārijs bija daudz plašāks, nekā mēs filmēsim. Daudz svītrojām ārā, par ko varbūt neesmu priecīgs. Tomēr domāju, ka stāsts nav zaudējis burvību.
Kāpēc pieņēmāt piedāvājumu kļūt par režisoru? Bērnu filmu lauciņā šī jums būs debija.
Ja režisoram gadiem nav iespējas strādāt, tad, tikko kādu iespēju piedāvā, vajag to izmantot. Man iepatikās, ka filmas scenārijs ir ļoti darbīgs, kas Latvijas scenārijiem nav pārāk raksturīgi. Esmu gatavs darīt visu, lai filma izdotos!
Ir kādi noteikumi, kuri jums stingri jāievēro — piemēram, kad filma jāpabeidz?
Noteikumi ir ļoti stingri. Filmai pie skatītājiem noteikti jānonāk nākamā gada pavasara brīvdienās. Vasarā filmēsim, rudenī montēsim, ziemā ieskaņosim un pavasarī — gatavs!
Ko teiksiet par bērnu filmām Latvijā? Tās taisa reti, bet ir ļoti gaidītas un šķiet, ka nekļūdīšos, sakot — vienmēr trāpa desmitniekā!
Ja būtu mana griba, es katru gadu dotu naudu kinorežisoram Varim Braslam jaunai bērnu filmai! Bērnu kino Latvijā, man šķiet, nav atraujams no viņa vārda. Valsts kino naudas dalītāji nez kāpēc nav respektējuši šo labo pieredzi.
Kā īsti ir ar valsts naudu, kas tiek ik gadu dalīta filmdariem — godīgi, jūsuprāt?
Es neņemos apgalvot, ka izprotu šīs naudas sadales principus. Nenoliedzami naudiņas ir daudz par maz radošo cilvēku skaitam, kas gribētu veidot filmas. Vai nauda tiek sadalīta pareizi? Es domāju, tas drīzāk ir jautājums par sistēmu, nevis personālijām. Ja mainītos lēmēji, neapmierināto jūra tāpat nemainītos. Domāju, nav pareizi tas, ka valsts pasaka: "Mēs piedalāmies ar naudu filmas veidošanā", bet pēc gada šai pašai filmai atkal jāiet uz pičingu, lai dabūtu naudu, filmētu nākamo posmu. Tā filma no sākotnējas ieceres līdz nonākšanai pie skatītāja tiek samocīta. Cilvēki, kuri pie tās strādā, tiek samocīti. Man ļoti žēl Žeņas Paškēviča, kurš savu filmu taisa septiņus astoņus gadus. Šogad to pabeigs.
Arī jums droši vien nebija viegli pieķerties filmai, pie kuras iepriekš strādājis cits režisors?
Droši vien neesmu tiesīgs par to runāt, jo esmu pieķēries filmai pilnīgi no jauna.
Kā izvēlējāties aktierus vai varbūt "aktieru komplektiņš" jums tika pasniegts?
Kādi aktieri apstiprināti filmai, uzzināju tikai pirms nedēļas. Divi aktieri no pagājušā gada blices samainīti lomām: Imants Strads un Artūrs Skrastiņš. Galvenās lomas tēlotāja Zanīte Leimane palikusi. Pārējie visi gan nākuši klāt no jauna.
Vai kinorežisors īsi pirms filmēšanas sākuma nervozē un naktī nevar aizmigt?
Jā, nu protams!
Kad jums zvanīju, lai sarunātu interviju, ar filmēšanas grupu bijāt laukos. Ik pa laikam jūsu mobilais telefons pazuda no zonas. Vai lodājāt pa attāliem Latvijas stūrīšiem, meklējot labākās filmēšanas vietas?
Jau martā inspicējām Latvijas āres. Meklējām mājas, kūtis. Filmēsim Kuldīgas pusē.
Galveno lomu tēlotāji ir bērni. Interesanti, bet viegli nebūs, vai ne?
Mēs vēl joprojām nezinām, kā tur viss sanāks…
Tāpat kā ģimenē, pirms sagaidīts mazulis…
Nu ja! Izdomāt var visādi, bet, kā būs, rādīs laiks. Mums atliek tikai
jaunos aktierus mīlēt, saprast un cerēt, ka viņiem pietiks spēka
piepildīt to, ko esam izdomājuši. Ļoti grūti būs brīvību, kas ir
bērnos, savienot ar filmēšanas stingrajiem nosacījumiem. Paldies
dievam, tur ir daudz darbību, daudz amizantu lietiņu, kas viņiem varētu
patikt. Taču, ja viens un tas pats kadrs būs jāatkārto piekto, varbūt
desmito reizi, nez, kā būs. Ceru, ka labi!
Ar bērniem esat kādreiz strādājis?
Ir bijis. Kopā ar Uldi Pūcīti taisījām Izpostīto ligzdu, tur mums bija aptuveni šāda vecuma bērni. Taču viņiem bija vienkāršāki uzdevumi.
Bērnu filmas režisoram jāspēj paciest bērnus, jāmīl viņi. Citādi var iznākt tikai jandāliņš un pūcēšanās!
(Smaida.) Es apņemos būt labs!
Vai grasāties "mazajiem laupītājiem" arī kaut kā pielīst? Piemēram, ar saldējumu!
Ja viņi saprastu, ka notiek pielīšana, veidotos nepareizas attiecības. Visam jābūt no sirds un pa īstam! Šādā filmā, kas ir mazliet komēdija un mazliet piedzīvojumu filma, jābūt priekam, strādājot gan aktieriem, gan filmēšanas grupai, gan man kā režisoram.
Vai jums pašam mājās ir savi "mazie laupītāji"?
Man ir divas mazas "laupītājas", divus un piecus gadus vecas.
Tad jau visus stiķus labi pārzināt!
Jebkurš bērns ir brīnums. Var tikai vērot un smelties.
Vai jums ir kādi klusie sapņi, ko gribētos filmēt — dažādus žanrus vai kādam tomēr dotu priekšroku?
Viss atkarīgs no scenārija. Taču šobrīd par to negribētu runāt. Šobrīd man priekšā stāv bērnu filma, un kas zina, kas būs pēc tam! Dzīve ir pārsteigumu pilna.
Atceraties brīdi, kad, būdams Latvijas televīzijas režisors, nolēmāt taisīt filmas?
Televīzijā nostrādāti septiņpadsmit gadi. Kino un televīzija ir ļoti
atšķirīgas jomas. Divas dažādas ražošanas. Faktiski seriālu Izpostītā
ligzda mēs centāmies taisīt kā filmu. Man tas bija solis kino virzienā.
Jūs droši vien esat domājis: kas interesē Latvijas kino skatītājus? Ko viņi gaida?
Es domāju, cilvēkiem interesē viss, kas ir labā kvalitātē uztaisīts.
Ķeroties klāt bērnu filmai, esat ieskatījies kinoteātru repertuārā, kur
šovasar zib daudz bērnu filmu. Tagad uz ekrāniem — Nimas piedzīvojumu
sala. Esat noskatījies?
Vēl ne, bet citas filmas jāredz, jāsalīdzina. Brīžiem mēs par Holivudas
filmām nicinoši izsakāmies. Lai gan tur ir absolūts profesionālisms.
Absolūts aprēķins, kādam jābūt scenārijam, ar kādiem momentiem nopirkt
skatītāju. Protams, mēs ar savu budžetu to nevaram realizēt, bet no
viņiem var mācīties.
Jūs tātad neskaitļojat, kā "paņemt" skatītājus?
Skaitļojam. Cenšamies. Jebkurai labai filmai tas izskaitļots.
Ar Holivudas cienīgiem specefektiem Mazie laupītāji taču "neņems"?
Mēs "ņemsim" ar interesantu sižetu, ar sirsnību. Gribas, lai bērniņiem
skatoties rastos vēlēšanās būt līdzās mūsu varoņiem. Man liekas, ka
mūsdienās bērni ļoti ātri kļūst pieauguši. Man ļoti negribas filmā
rādīt pieaugušus bērnus, bet gan saglabāt viņiem bērnību. Jautājums —
vai bērni vispār grib šādu iespēju? Varbūt viņi par to tikai pasmiesies?
Kā ar jūsu meitiņām — datorspēles spēlē?
Varu teikt paldies manu bērnu mammai, ka meitas vēl nezina, kas ir dators. Viņas vēl dzīvo ar pasakām. Man tiešām gribas, lai bērni ilgāk saglabā bērnību. Ne tikai mani personīgie bērni, bet visi bērniņi Latvijā.