Savējie sapratīs un mīlēs kā bez prāta - šī formula darbojas attiecībā uz visām sen kulta statusu (kopš 1994.gada Lubenes un vēl senākajiem Trakajiem suņiem) iemantojušajām draiskā autodidakta Kventina Tarantīno filmām. Mīlēs - par spīti faktam, ka par Tarantīno Bēdīgi slavenajiem mērgļiem (Inglorious Basterds) kritika raksta… nu ar ļoti jau nu gariem zobiem, burkšķot par tipiskā Tarantīno stila un dinamikas trūkumu šajā režisora un scenārista piedāvātajā Otrā pasaules kara revīzijā. Izskan arī pa izbrīna vaidam, sak, ko tad tas Tarantīno ir darījis teju desmit gadu, knibinot savu stāstu (tā scenāriju) par ebreju atriebējiem - amerikāņu karavīriem, kas okupētās Francijas teritorijā pilda svētās atriebes misiju, slaktējot nacistus.
Taču tā ir tikai viena no filmas sižeta līnijām, otra - efektīgi
aizsākas jau patiesi lieliskajā filmas sākuma epizodē - spriedzes
pilnā un nesteidzīgā. Nacistu virsnieks Hanss Landa (aktieris
Kristofs Valcs - balva par labāko vīriešu lomu šā gada Kannu
festivālā) atnācis inspicēt franču zemnieka saimniecību, pamatoti
nojauzdams, ka viņa ģimene slēpj ebrejus. Slaktiņā, kas pieliek
punktu spriedzei, izdzīvo tikai viens - Šosanna Dreifūsa (Melānija
Lorāna), kurai izdodas izbēgt un kuru satiekam jau ar laika nobīdi
kā kinoteātra īpašnieci Parīzē. Francija joprojām ir okupēta, un
nacisti Šosannas kinoteātri ir izraudzījušies propagandas filmas
pirmizrādei (ne bez Šosannu lencošā āriešu kara varoņa (vācu
aktieris Daniels Brīls) starpniecības). Elegantais art deco stila
ķinītis, kurā eksponētās filmu afišas vien ir salds sīrups
kinovēsturnieka maņām, kļūs par asinspirti, kurā iznīcināt nacistu
varoņus būs nolēmusi ne tikai Šosanna, bet arī "mērgļi" - amerikāņu
atriebēju vienība Aldo Reina (Breds Pits) vadībā. Kino un filmas
degs svētās liesmās, nīcinot un pārrakstot Otrā pasaules kara
vēsturi, ko, protams, var atļauties vien Tarantīno - liela bērna
infantilajā rotaļpriekā. Vai Bēdīgi slavenie mērgļi ar pamatīgo
hronometrāžu (153 min) nav piebeiguši pašu Tarantīno, spriest jums,
tagad lai seko teiksmas un mīti, kas Tarantīno kalibra personību
pavada, - tāpat kā fanu jūsma.
Lūk, ko vēsta Tarantīno - viņš vienmēr esot vēlējies strādāt kopā ar B.Pitu (un otrādi). Viņu laimīgā "biznesa satikšanās" notika lustīgās vakariņās, kurās iztukšotas tieši piecas pudeles sārtā vīna - paša Breda Pita saimniecībā brūvēta. Brīdī, kad Tarantīno pielika punktu savus teju desmit gadus lolotajam scenārijam Bēdīgi slavenie mērgļi, viņš bijis pārliecināts - leitnanta Aldo Reina loma ir kā uzlieta B.Pitam.
Pitu Tarantīno raksturo ar vārdiem: "Viņš nav aktieris vien, bet gan personība. Un īpašs gadījums ir tad, kad loma, personāžs ir kā uzliets aktierim, pat ja viņš ir zvaigzne." Ir vērts mēģināt noklausīties Tarantīno intervijas runas plūdus - viņš burzguļo, ber vārdus, smej un ņemas. Lūk, veltījums tēmai "Tarantīno laime, dabūnot Pitu": "Es sapratu, cik traks un laimīgs esmu, jo uzdrošinos savai filmai pieprasīt vienu no vispieprasītākajām zvaigznēm pasaulē, turklāt ar vārdiem - man nav laika gaidīt. Man nebija ne mazākās nojēgas par viņa plāniem un grafikiem - vai viņš filmējas vai viņa sieva filmējas, un Pitam tādā gadījumā jāsēž mājās ar bērniem… Es viņu uzaicināju, viņš bija brīvs! Tā bija reta veiksme!"
Pits papildināja aktieru ansambli, kurā, jāsaka gan, viņa loma ir vismaz līdzvērtīga jau pieminētās skaistules Šosannas tēlotājai Tarantīno atklājumam franču aktrisei Melānijai Lorānai. Filmas aktieru ansamblī ir daudz labu Eiropas, īpaši vācu, aktieru: Diāna Krīgere (manierīgas vācu kinodīvas lomā), Tils Šveigers, Daniels Brīls. Cik dziļas, cik kaleidoskopiski karikatūristiskas ir viņu lomas - tas cits jautājums. Palikšu pie versijas - pat ja Bēdīgi slavenie mērgļi nav veiksmīgākā no Tarantīno filmām, neko tādu tikpat nebūsiet redzējuši. Savukārt Tarantīno pārliecība, ka ar mākslas (kino) spēku var ne tikai iznīcināt fašistus, bet pat pamēģināt revidēt vēstures gaitu, savā naivismā ir uzpērkoša, pa ja ne pārliecinoša.