Čārlzs Spensers Čaplins. Veiksmes stāsts

Kā radās leģenda
Kad 88 gadu vecumā miegā savā mājā netālu no Lozannas mūžībā aizgāja Čārlzs Spensers Čaplins, viņam līdzās bija uzticamā sieva Ūna - dramaturga Jūdžina O'Nīla meita, Čaplina astoņu bērnu māte. Ūnu 52 gadus vecais Čaplins apprecēja, kad viņai bija tikai 18. Abu laulība bija harmoniskākā Čaplina mūžā. Viņš bija nodzīvojis piesātinātu mūžu, sasniedzis pasaules slavu, strādājis gan mēmajā, gan skaņu kino vairāk nekā pusgadsimta garumā.

Čaplins piedzima Londonā, tomēr viņa kino karjera aizsākās Amerikā. Viņa bērnības stāstā viegli saskatīt teju Dikensa varoņu, teiksim Deivida Koperfīlda, cienīgas ciešanas un nabadzību. Visdrīzāk aktiera talantu Čaplins ir mantojis no vecākiem Čārlza un Hannas - vodeviļas aktieriem. Ar pārticību Čaplini nevarēja lepoties, tēvs slīga alkoholismā, māte jau pēc pašķiršanās ar vīru piedzīvoja gan balss zaudējumu, gan publisku izsvilpšanu un pazemojošu, fiziski traumējošu satrakotās publikas raidītu priekšmetu krusu. Vēlāk - arī arvien ilgākus uzturēšanās periodus psihiatriskajās klīnikās. Dramatiskajā mātes izgāšanās brīdī notika pirmā piecgadīgā Čārlija uzstāšanās: lai glābtu mammu, viņš devās uz skatuves un nodziedāja populāru dziesmiņu. Publikas uzbrukumi nesekoja, bērnības traumas - arīdzan. Viņa zvaigznēs bija ierakstīts komedianta ceļš.
1912.gadā, jau būdams jauns cilvēks ar aktiera ambīcijām, viņš pirmo reizi nokļūst ASV ar komiķa Freda Karno trupu, kuram cilvēce var būt pateicīga par "dunku komēdiju" kroņa joka - torte ģīmī - radīšanu. Iespējams, "dunku komēdija" nav tas labākais tulkojums angļu valodas slapstick. Taču bez tā, runājot par XX gs. sākuma komēdijām (uz skatuves un kino), kurās sit, gāžas, grīļojas, met ar tortēm, neiztikt. Vēlāk, "atsperoties uz tām un izmantojot kino", Čaplinam būs lemts sasniegt nebijušu dziļumu un paradoksalitāti.

Unikālas veiksmes stāsts
Čaplina karjera ir apbrīnojams veiksmes stāsts - Karno trupas viesizrāžu laikā Čaplinu pamana komēdiju veidotājs Maks Sennets, un pavisam drīz Čaplina varonis ar katliņu, ūsiņām, klamzīgām biksēm un spieķi, "aiziet uz urrā".

Publika ir sajūsmā, īsfilmas (tolaik komēdijas tika ražotas kā īsas, komiskas epizodes) ir ārkārtīgi populāras. Savas darbības pirmajos piecos sešos gados Čaplins saņem tam laikam pasakainus honorārus un var atļauties leknus filmu budžetus. Jau vēlāk par Čaplina Klaidoni rakstīs ne tikai kā par konkrētā laika komēdijas un kases fenomenu, bet unikālu talantu, kurš aiz nenopietnā "piesega" ir spējis radīt universālu varoni - klaidoni, nabadziņu, kuram dzīve ar āmura trulumu nemitīgi dara pāri, savukārt viņš, jancīgais vīriņš nejēdzīgā apģērbā, sentimentāls un bērnišķīgs, koķets un, ja vajag, negants, nemitīgi nostājas uz kājām, nezaudējot ne kripatas sava "mazā cilvēka" pašcieņas.

Dzīles, ko vēlāk saskatīs Čaplina komēdijās, iespējams, nebija viņa mērķis. Klaidoņa tēlu Čaplins atrada nejauši un izmantoja gan daudzos desmitos īsfilmu, gan pilnmetrāžas filmās, kuras viņš režisēja pats - par šedevriem dēvētajās "Mazulī"/"The Kid" (1921), "Parīzietē"/"A Woman of Paris" (1923), "Zelta drudzis"/"The Gold Rush" (1925) u.c.
Atšķirībā no daudziem kolēģiem Čaplins spēja pārdzīvot skaņas ienākšanu kino, atļaujoties laikā, kad publika alka skaņu, atrast kompromisu. Filmās "Pilsētas ugunis"/"City Lights" (1931) un "Modernie laiki"/"Modern Times" (1936) viņš izmantoja skaņas efektus, bet izvairījās no dialogiem. Čaplina nākamie darbi apliecināja, ka viņš ir ne tikai ģeniāls izklaidētājs, bet arī politiski asredzīgs režisors - filma "Lielais diktators"/"The Great Dictator" (1940) ir izcils politiskais farss, kurā Čaplins vienlaikus nospēlē gan diktatoru Adenoidu Hinkelu (tā prototips ir Hitlers), gan ebreju frizieri.

Čaplina nākamais solis - slepkavas maniaka loma - viņa režisētajā traģikomēdijā "Verdū kungs"/"Monsieur Verdoux" (1947) publiku samulsināja ne pa jokam. Filma izgāzās. Skatītājam bija grūti samērot kādreizējo Klaidoni ar Čaplina jauno, negatīvo tēlu. Proti slepkavu, kura specializācija bija iemīlināt un novākt romantiskas kundzītes.

Grēksūdze un pašportrets
Kā samierināšanās līgums ar publiku kļuva viņa šedevrs "Rampas gaismas/Limelight" (1952) - smeldzīgs stāsts par mirstoša klauna, komedianta Kalvero (Čaplins) un jaunas balerīnas simpātijām un, jā, šovbiznesa nežēlību.
"Tā ir saviļņojoša novecošanas traģēdija. Atliek vien atminēties kadrus, kuros, šķiet, viss pasaules nogurums atspoguļojas Kalvero izmocītajā sejā, - epizodi grimētavā, kurā Kalvero noņem grimu," - tā 1953.gadā rakstīja franču kritiķis Andrē Bazēns, piebilstot: "Kalvero ir tas, par ko varēja kļūt visu laiku visapbrīnojamākais aktieris, ja viņu būtu pametusi slava... Kalvero ir Čaplina baiļu iemiesojums un tajā pat laikā veids, kā pieveikt savas bailes."

Čaplins uzņēma vēl divas filmas, kas vairs neko daudz nespēja piebilst viņa mītam - pēdējos 10 gadus pirms savas nāves viņš filmēja itāliešu skaistuli Sofiju Lorēnu (Grāfienē no Honkongas, 1967) un sev atvēlēja vien sīku lomu.