Šoreiz, kad rakstnieks pats bija ieradies, biju jau sagatavojusi vairākus jautājumus, taču E. Kerets arī bija gatavojies tikties ar lasītājiem un stāstīja stāstus: par to, kā uzrakstījis pirmo stāstu, par savu ģimeni, par to, kā kopā ar sievu uzņēma filmu... Un ziniet, man likās, ka šie stāstiņi ir tik jauki, ka vismaz pāris derētu pastāstīt vēl kādam. Bez jelkādiem komentāriem.Kā tapa pirmais stāsts"Mūsdienu Izraēlā rakstnieku uzskata gandrīz vai par pravieti – tādi rakstnieki kā Amoss Ozs, Dāvids Grosmans raksta ļoti labā valodā un, manuprāt, ar mērķi lasītāju izglītot, darīt labāku. Taču man nav ne tik augsta morāle, nedz arī esmu tik gudrs, es pat nedomāju, ka man ir jelkādas izredzes kļūt par rakstnieku. Apzinājos, ka eksaktās zinātnes ir daudz stabilāks pamats dzīvē, tāpēc skolā mācījos matemātiku un fiziku. Vēlējos kļūt par zinātnieku vai inženieri.
Kad dienēju obligātajā karadienestā un trīs gadus pavadīju Izraēlas armijas rindās, es guvu ārkārtīgi smagu pieredzi, kas manī radīja vajadzību kaut kā tikt no tās vaļā. Dienēju kopā ar savu labāko draugu un dienests bija tik smags, ka viņam radās domas par pašnāvību. Kā jau naivs pusaudzis (mums abiem bija tikko deviņpadsmit), es mēģināju viņam pierādīt, ka tā nevajag darīt, ka viņa pašnāvība ietekmēs manu dzīvi un sagraus viņa vecākus. Bet viņš atbildēja, ka citu cilvēku labsajūta nav pietiekams iemesls, lai atturētu viņu no šī soļa, ka viņš netaisās dzīvot citu labad. Viņam vajag iemeslu, kas būtu svarīgs viņam pašam. Braucot atvaļinājumā, viņš man sacīja pavisam tieši: ja tu pateiksi kaut vienu iemeslu, kāpēc man ir jēga dzīvot, es dzīvošu. Lai gan domāju ilgi, man prātā neienāca nekas, kas šķistu tik iespaidīgs, lai ietekmētu otra izvēli. Un tā nu dažus mēnešus vēlāk sardzes laikā mans draugs nošāvās. Es biju tas, kurš viņu atrada. Pēc tam es uzrakstīju stāstu. Caurules. Tā varbūt nav atbilde manam draugam vai pasaulei, bet tā ir atbilde man pašam – kāpēc es turpinu dzīvot.”
Iedvesmas gūšana
"Vislabākie stāsti rodas brīžos, kad esmu emociju pilns. Mani var iespaidot jebkas. Mēs ejam laukā un es ieraugu cilvēku, kurš ir aplējies ar kafiju un man saskrien asaras acīs... bet tas ir starta punkts tam, ka es uzrakstu stāstu – no ļoti, ļoti personiskām emocijām top stāsts, kas kļūst nozīmīgs arī citiem cilvēkiem. Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs tapa šādi: kādā piektdienas vakarā, ejot gar tirgu, ieraudzīju pavecu kundzīti, kas ar smagiem tīkliņiem nāca pa ielu. Ieraudzījusi, ka krustojumā pie sarkanās gaismas apstājies autobuss, viņa sāka dauzīt pa durvīm, vēlēdamās iekļūt. Kā cilvēks, kas bieži izmanto sabiedrisko transportu, es sapratu, ka šis galīgi nav pareizais veids, kā piedabūt šoferi atvērt durvis – un tiešām, jo vairāk sieviete dauzījās, jo nopietnāk šoferis vēroja debesis, kokus, putnus... Un tad sieviete nolika saiņus zemē un salika rokas kā lūgšanā. Durvis atvērās, viņa iekāpa, iedegās zaļā gaisma un autobuss aizbrauca. Tas lika man atskārst, cik ļoti autobusa šoferi līdzinās Dievam: viņi sēž augstāk par pasažieriem un izlemj, kad un kam atvērt durvis. Kad mēs dodam papīrnaudu samaksai, viņi prot uz mums paskatīties tā, ka mirklī rodas vainas apziņa. Un tā es uzrakstīju par cilvēku, kurš vēlējās kļūt par Dievu, bet tad, kad saprata, ka tas neizdosies, kļuva par autobusa šoferi.
Patiesībā jau šis stāsts ir nevis par šoferi, bet par to, cik ļoti liela nozīme ir kādam smalkam, sīkam žestam, spējai mainīt attieksmi un ļauties notiekošajam. Tas, ka šādas lietas ir iespējamas, manī vieš cerības, ka arī cilvēce kopumā reiz varētu nolikt savas somas un salikt rokas lūdzošā žestā, nevis turpināt karošanu. Gan Izraēla un Palestīna, gan citi.
No visas sirds un bez aiztures
"Ja mans tēvs kaut ko gribēja, viņš to panāca – viņa ilgas bija spēcīgākas par realitāti. Vienmēr. Un tās vienmēr tika realizētas. Tāpēc arī es dzīvoju ar līdzīgu apziņu. Kad mana sieva uzrakstīja scenāriju filmai, es to izlasīju un sapratu, ka tas ir ļoti labs. Tā nu es viņai sacīju: tas ir lielisks, un zini, es pazīstu visus Izraēlas režisorus, pasaki tikai man, kuru tu vēlētos, un viņš šo filmu uzņems! Viņa nosauca divus vārdus. Es abiem iedevu scenāriju. Un viņi abi atteicās... Viens pat sacīja, ka tā ir tīra dzeja un to uzņemt nav iespējams. Biju sprukās. Sacīju sievai, ka uzņemsim filmu paši. Viņa iebilda, ka mēs taču to nemākam darīt. Te nu es biju spiests sacīt, ka redzu problēmas sakni: laba sieva šādā brīdī vīru atbalstītu. Viņa, protams, atvainojās, un piekrita, ka varam visu darīt paši. Tad gāju pie pazīstamā režisora un godīgi atzinos, ka esmu iekļuvis nepatikšanās, jo nu man filma jāuzņem pašam, bet es nezinu, kā to dara. Viņš mani mierināja, ka filmas uzņemšanai vajadzīga milzu nauda, to neviens man nedos, un es varu mierīgi sievai solīt, ka tikko būs nauda, tā būs arī filma. Nekādu problēmu.
Šai brīdī es sapratu, ka naudu gan es varētu dabūt – to es protu. Tiesa, ne Izraēlā, te visi zina, ka esmu rakstnieks un no filmām neko nejēdzu. Jābrauc uz Eiropu. Sarunāju divas tikšanās vienā dienā – vienu Briselē, otru Parīzē. Briselē mums naudu neiedeva, un ceļā uz Parīzi mūsu ātrvilcienu apturēja, jo zem tā bija meties pašnāvnieks. Tā nu mēs studijā Arte ieradāmies brīdī, kad no mūsu sarunai atvēlētās stundas bija atlikušas četras minūtes. To laikā es paspēju braši pasacīt: ja jūs man neiedosiet naudu šīs lieliskās filmas uzņemšanai, jūs to nožēlosiet visu mūžu, jo es to tik un tā uzņemšu. Tad es izplūdu asarās. Francūzis pasniedza man glāzi ūdens un aiztraucās uz nākamo tikšanos, bet es satriekts lidoju atpakaļ uz Telavivu. Pēc divām dienām zvanīja puisis no Arte un sacīja, ka viņi piešķir mums naudu. Izrādījās, ka es tajā jūklī biju viņu studijā aizmirsis scenāriju, viņi to izlasīja, atzina par labu un tā mēs uzņēmām filmu Meduzot, kura galu galā ieguva balvu Kannu festivālā.”
Etgars Kerets (1967)
Viens no visvairāk tulkotajiem un pasaulē atzītajiem Izraēlas rakstniekiem.
Viņa stāsti bijuši arī The New York Times bestselleru sarakstā, autors saņēmis vairākas literārās prēmijas.
E. Kerets ir arī komiksu un filmu autors un režisors, par filmu Jellyfish (Meduzot), ko E. Kerets radīja kopā ar sievu Širu Gefenu (Shira Geffen) abi saņēma Kannu festivāla balvu Camera d’Or 2007. gadā.