Pusaudžu mīlulis - muskuļus krietni uzkačājušais Krēslas sāgas vilkatis Teilors Lotners - kopā ar meiteni, kura viņam iepatikusies un kura paziņo Neitanam (tā sauc grāvējfilmas Nolaupīšana/Abduction galveno varoni - parastu skolnieku) šokējošu informāciju par puikas vecākiem, 109 minūtēs dabū iziet cauri tādiem pirotehniskiem brīnumiem un citiem fiziskas izturības pārbaudījumiem, ka par maz neliksies. Šokējošā informācija, kas virza filmas sižetu orkāna ātrumā, ir šāda - meiča, internetā rotaļādamās ar fotogrāfiju «vecuma veidola transformāciju» programmu, atklājusi, ka viņas draugs agrā bērnībā ticis izsludināts par bezvēsts pazudušu, proti, nolaupītu. Un nodemonstrē Neitanam viņa ¬- mazuļa - foto policijas arhīvos.
Ko slēpj mamma?
Jautājums - kas tad ir tie viņa «vecāki», ar kuriem kopā Neitans dzīvo? Vai Neitana mamma (simpātiskā Marija Bello) kaut ko baismīgu slēpj un, ja jā, tad ko? Protams, kā jau action žanra klišejām atbilstošai filmai pienākas, tiklīdz Neitans sāk noskaidrot, kas ir viņa «viltus», kas - īstie vecāki, sākas tāda galvu reibinoša notikumu gūzma, kas liek domāt, ka Neitans ir nevis vienkāršs tīnis, bet gan vismaz superslepens «bioloģiskais ierocis» kādu nezināmu, bet ārkārtīgi ietekmīgu militāri politisku organizāciju rokās. Sākas sazvērestību teoriju, vajāšanu, šantāžu, slepkavību jezga, no kuras kā eņģelis pamanās izsprukt Neitans kopā ar draudzenīti. Vispār jau varētu slaidi nospļauties un pavīpsnāt - kārtējais Holivudas grāvējs, kurā dīvainā vīzē sakrustots tīņiem viegli sagremojams action ar grandioziem sprādzieniem un citiem pif-paf efektiem ar spiegu trilleri, kas pretendē gluži vai uz politiskā kino nišu (ak, nodrāztā tēze, ka cilvēka, pat bērna, dzīvība nav neko vērta, ja tas skar valsts drošības un noslēpumainu militāru megakorporāciju savtīgās intereses).
Pēc labās slavas?
Taču ir pāris apsvērumu, kas man neliek mieru. Pirmkārt, šīs filmas režisoram Džonam Sigltonam ir visai precīza sociālā kino meistara slava, piemēram, viņš veidojis smeldzīgo ģimenes drāmu Četri brāļi/Four Brothers, kas preparē t. s. deklasēto sabiedrības slāņu attiecības, mīlas un naida jūtas starp četriem brāļiem (trīs melnādainie un pieņemts baltais -viena no spēcīgākajām Marka Vālberga dramatiskajām lomām, sasniedzot teju traģisku psiholoģiskās drāmas vērienu). Singltona radošajā biogrāfijā spoži spīd ar Šafts/Shaft - drāma par Ņujorkas policistu kārdinājumiem pilno ikdienu (ar diviem perfektiem aktierdarbiem - Semjuels Lī Džeksons un Kristjens Beils). Kas mudinājis Singltonu ķerties pie šīs infantilās konspirāciju teoriju ilustrēšanas tīņu auditorijai? Un vēl pierunāt filmā tēlot Siguriju Vīveri, Mariju Bello un Alfredu Molinu, ne tos «pēdējos aktierus ciemā», atliek izlikties un minēt, lai gan atbilde ir skaidra - honorārs, protams.
Taču pati bēdīgākā atziņa - cik elegantā vieglumā jauns, spējīgs puisis Teilors Lotners, kuram dieviņš piešķīris simpātisku ārieni un arī spējas kaut ko nebūt tēlot, tiek «iefasēts» Holivudas standartrāmjos - action varoņa tipāžā. Atkārtojas līdzīgs gadījums kā ar talantīgo, kolorīto aktieri Vinu Dīzelu, kurš sava sportiski brutālā mačo tēla dēļ ilgi mocījās action standartvaroņa maskā. Arī Lotnera dramatiskos talantus, ja viņam tādi ir, nosmacēs spridzināšanas specefektu troksnis, pakaļdzīšanās/vajāšanas fiziskās etīdes un efektīgi kautiņi, kuros jaunais aktieris tiks iejūgts. Metodiski tiek veidots kārtējais «supermens» jaunajai paaudzei.
Nolaupīšana/Abduction.
Trilleris. ASV. 2011.
Režisors Džons Singltons.
Lomās Teilors Lotners, Marija Bello, Sigurnija Vīvere, Alfreds
Molina.