Tādēļ nav brīnums, ka romantiskā komēdija Noteikti... varbūt/Definitely, may be uz ASV vairāk nekā 4000 ekrāniem iznāca akurāt 14.februārī — Vispasaules mīlošo sirsniņu jeb Svētā Valentīna dienā, jo mīla takš visus dara ne tikai aklus, bet arī dulnus. Pie mums filma arī parādīsies ap, hmm, Sieviešu dienu jeb uz bioloģiskā skinheda Ļeņina revolucionārās draiskules Klāras Cetkinas aktīvi proponēto sarkano datumu — 8.martu, kas būtu uztverams kā ļoti savpatnīgs humors. Bet lai nu paliek ar tiem pikantajiem jociņiem.****
Vispirms potenciālos kinokātotājus varētu priecēt gaužām jaukais aktieru sastāvs, kas piedalās Noteikti... varbūt (pēc jēgas precīzāks latviskais nosaukums, nevis komatotais Noteikti, varbūt) — Oskara laureāte Reičela Veisa (par lomu filmā Uzticamais dārznieks), Oskara nominante Ebigeila Breslina (par lomu Mazā Mis Saulstariņa), Aisla Fišere un Elizabete Benksa. Plus bonusā ir Viņš — jeb galvenais vaininieks — Raiens Reinoldss, patlaban karstākais amerikāņu bučmūlītis, jo klīst runas, ka tieši šo šķietami neizteiksmīgo, taču neslēpti lādzīgā paskata vīrišķi par labu esam atzinusi Skārleta Johansone — visvislabākā, visvistalantīgākā un vēl visādi vis–vis... jaunā amerikāņu aktrise vecuma silītē līdz 25. Par labu — personīgā līgavaiņa statusā. Iespaidīgu filmu un zīmīgu lomu ziņā gan Reinoldss pagaidām, kā ironizē Los Angeles Times kinoapskatnieks Kenets Tūrans, izceļas vien ar "gada seksīgākā kinodžeka lomu" tenku žurnālīša People 2006.gada aptaujā.
Otrkārt, šo filmu producējuši visveiksmīgākās britu romantiskās komēdijas Četras kāzas un vienas bēres radītāji. Tātad — cilvēki ar patiešām labu gaumi un nešaubīgi — arī prāta spējām, kas par romantiskas komēdijas humora cienīgu neuzskata savu filmu varoņu vāļāšanos svešu suņu sūdos, savu mīzalu dzeršanu vai nezināmas cilmes spermas zieķēšanu matos matu želejas vietā.
Treškārt un manuprāt, jau filmas stāsts ir aizraujošs pats par sevi — kā ideja. Proti — tās centrālais varonis ir jauns sociālais tips, kas strauji nāk modē — tā dēvētajā better life — separate life (labākā dzīve — dzīve atsevišķi), kad vīrietim un sievietei ir kopīgs bērns, bet dzīvo abi šķirti un ļauj viens otram pilnīgu rīcības un sakaru brīvību.
Vils ir tas vientuļais vīrietis, atbildīgs tēvs, kurš ideāli izmanās apvienot darbu ar meitas audzināšanu, taču ir viena sīka ķibele — pret tēva vientulību instinktīvi iebilst sāk meitēns!
Lai kā Vils mēģinātu atkratīties ar stāstiem par viņiem abiem izdevīgajām tēta — lepnā vientuļā vilka prioritātēm, meita Maija jūt — kaut kas te nav lāgā! Tāpēc viņa būtībā piespiež tēvu atzīt sakāvi komunikāciju jomā ar pretējā dzimuma pārstāvēm (nu, atkal tik moderna, lai apjautātos — varbūt tēti vairāk interesē paša dzimuma locekļi, Maija vēl nav, bet — ja šī vientuļās dzīves filosofijas jeb ne–atbildības ideoloģijas propaganda turpināsies, drīz dabūsim filmas arī par to..). Un dikti, dikti mīļi aicina — kāds revolucionārs pavērsiens bērna psiholoģijā! —nodoties poligāmijai. Sākt tikties ar tām trijām vismīļākajām dūdiņām, kas papuci šķietami kategoriski reiz atraidījušas.
Tātad — meita Maija izvēlas tēvam nosacītās brūtes Emiliju (Benksa), Eiprilu (Fišere), Sameru (Veisa), kurām viņa piešķir šos pasaku varoņu un kalendāra mēnešu vārdus, jo pati taču Maija meitēns. Vienu gan jaunais enerģiskais cilvēkbērns nevar zināt — papucīša jaunības dienu ideāls ir bijis prezidents demokrāts Bils Klintons! Tieši viņa dēļ Vils Heiss pameta provinciālo Viskonsinu 1992.gadā, iekļāvās Klintona reklāmkampaņā un — kas filmai piešķir šarmu! — nemaz nav morāliski satraumēts vai kritis depresijā vai kādā citā sekspresijā, kad atklājās visa tā jezga ap Bilu un Moniku un viņas gadiem ilgi slēpto nemazgāto kleitu. Tātad mūsu simpātija Vils ir vēl tas puisis, kuram pirkstu vai ko citu mutē varbūt labāk nemaz nebāzt. Un meitai būs iespēja vēl lepoties ar savu tēti!