Sofija Marso. Atpakaļ pagātnē

Nezinu, vai atminaties savulaik tāltālajā Padomju Latvijā iecienīto žurnālu Kino — gudru un atraktīvu izdevumu. Tieši šis žurnāls man saistās ar franču aktrisi Sofiju Marso — jauniņajai, divpadsmitgadīgajai francūzietei no proletāriskām aprindām 80.gadu sākumā šajā izdevumā bija veltīts ne viens vien raksts — tolaik tīne Sofija Marso ar vienu rāvienu, precīzāk, filmu Bums (1980) un tās turpinājumu Bums 2 (1982), kļuva par starptautisku zvaigzni ar atbilstošiem honorāriem. Nezinu, kas tolaik aizrāva Kino rakstošos — Pelnrušķītes stāsts par šofera meitu vai neapšaubāmais Sofijas Marso talants — trauslums, graciozitāte, neapšaubāmā organika kameras priekšā. Gāja gadi — Sofijas Marso vārds un darbi attālinājās no mūsu pieredzes — jāatzīst, 90.gadu Rīgas ķinīšu repertuārā faktiski iztika bez Francijas "straumes" filmām, t.i., darbiem, kādu Francijā top simtiem, kaut starptautiski pamanāmas parasti ir virsotnes — atsevišķas (komerciālas) vai festivālu filmas. Pēdējā desmitgadē situācija ir nedaudz uzlabojusies. Sofija Marso gan spītēja likumībām, atgādinot par sevi Mela Gibsona oskarotajā bruņinieku drāmā Drošsirdis (1995), Annā Kareņinā (tas TV lauciņš), pat vienā no Pīrsa Brosnana bondiānas laidieniem Ar pasauli vien nepietiek (1999). Vēl šis tas, taču ārkārtīgi maz no aktrises teju četrdesmit filmām un lomām. (Marso vārds vīdēja biznesa ziņās, gatavojoties Holivudas filmai Da Vinči kods — par aktrisi kā ideālo kandidāti potenciālajam Holivudas glābējam bija izteicies pat toreizējais Francijas prezidents Žaks Širaks.)

Marso (1966) pieder franču aktrišu četrdesmitgadnieču paaudzei, būdama viena no tās spilgtākajām zvaigznēm. Viņas karjerā ir spilgtas filmas, kas tapušas sadarbībā ar režisoru Andreju Žulavski (Manas naktis ir skaistākas par jūsu dienām, 1989, u.c.) — aktrises kādreizējo dzīvesbiedru un dēla — tagad jau tīņa — tēvu. Sofija Marso audzina arī meitiņu, kuras tēvs ir viņas tagadējais dzīvesbiedrs — britu producents Džims Lemlejs.

Iespēja intervēt Sofiju Marso telefoniski man ir pārsteigums, gluži tāpat kā franču filma Slepenās aģentes, kas startē 8.maijā — uz dokumentāliem motīviem balstīts trilleris par slepeno misiju Francijā, kuru veic piecas sievietes Sofijas Marso spēlētās varones Luīzes Desfonteinas vadībā. Filmai piemīt retro šarms, krietna spriedzes deva un cilvēcisks traģisms, tā pamatīgi asociējas ar filmām par "mūsu aģentiem", kas nacistu okupācijas zonā veica varoņdarbus, tērpti naidnieka "seksīgajā" uniformā, ar kādām noteikti uzauga 80.gadu žurnāla Kino lasītāju paaudze un ne tā vien.

Telefonintervijas iespēja nāk kā pārsteigums un filmas pārstāvju iniciatīva, kaut neskaitāmās sarunas laika pārbīdīšanas, aktrisei pārvietojoties no ļoti svarīgas sapulces Parīzē uz tikpat svarīgu tikšanos Londonā, neapšaubāmi liecina par viņas statusu.

Nezinu, kā mūzikas biznesā, kur slavenības laiku pa laikam pamēļo ar Uldi Rudaku pa telefonu, bet kino lauciņā, jo ilgāk tev liek gaidīt, jo nopietnāks ir intervējamā objekta "svars". Ar Sofijas Marso statusu viss kārtībā — galu galā viņa klausuli paceļ Londonā.

Labvakar, sveiciens no Rīgas! Es jūs pārsteidzu Londonā?

Sveicināti! Kā jums sokas? Tiešām esmu Londonā pusceļā starp viesnīcu un filmas Slepenās aģentes pirmizrādi Francijas Kultūras centrā. Pati filma Londonas kinoteātros startēs 2.jūnijā.

Kaut nevaram palielīties, ka daudzas no jūsu filmām ir bijušas Latvijas kinoteātru repertuārā, noteikti būs cilvēki, kas jūs spilgti atceras no jūsu debijas filmām Bums un Bums 2. Vai pati arī tās turat mīļā atmiņā?

Priecājos, ka pieminat šīs filmas. Tās man joprojām ir ļoti mīļas, turklāt, ja es tās neatcerētos, tad ar mani būtu pavisam švaki (smejas). 80.gadu sākumā tās uzrunāja dažādas auditorijas, tās joprojām bieži demonstrē TV gan Francijā, gan aiz tās robežām.

Kālab jūs izvēlējāties projektu Slepenās aģentes un Luīzes Desfonteinas lomu?

Ļoti vienkārši, izlasīju scenāriju, un tas mani patiesi uzrunāja un patika. Mani aizkustināja stāsts par šīm sievietēm, aizkustināja autoru vēlme izstāstīt šo kara stāstu no absolūti cita — sievietes, nevis vīrieša skatpunkta, kāds parasti ir filmās "par karu". Tas nav nekāds Rembo brunčos, filmas varones ir ļoti patiesas, ticamas. Turklāt šīs sievietes patiešām ir dzīvojušas un cīnījušās. Manas varones Luīzes rakstura pamatā ir ļoti konkrētas Pretošanās kustības varones liktenis. Kad materiāls sakņojas dzīvē, to var sajust, notvert tā smaržu starp rindiņām. Uzskatu, ka filmas scenārijs ir ļoti labi uzrakstīts, turklāt ar režisoru (Žans Pols Salome) es jau biju strādājusi kopā pirms trim gadiem filmā Arsēns Lupēns un bija priecīga par tikšanos atkal. Bija ļoti jauki sastrādāties ar viņu otro reizi, turklāt krietni atšķirīgā materiālā. Mēs abi pilnveidojām savu profesionālo sadarbību, un — kas pats galvenais — man tiešām patīk filma Slepenās aģentes. Tā ir uzrunājoša, aizkustinoša.

Luīze ir ļoti spēcīga, strikta, arī nežēlīga sieviete. Viņas uzvedībā nedominē emocijas, vien pienākums. Vai jums bija pieņemama ikviena viņas rīcība — galu galā, viņas tuvo cilvēku nāve ir vistiešākās Luīzes rīcības sekas?

Jā. Viņai nav nožēlas par padarīto, viņa nepazīst paššaustīšanu, nožēlu, viņai ir mērķis, stipra griba. Viņai ir dzelžains viedoklis par politiku, arī par mīlestību. Vēsturiski manas varones prototips nonāca Pretošanās kustībā, pateicoties vīram, kas tajā bija iesaistīts, taču tā bija viņas pārliecība. Viņa bija gatava cīņai sava viedokļa dēļ. Šāda veida uzvedība un pārliecība ir cienījama arī tad, ja tu neesi sieviete slepenā misijā.

Jā, ir jābūt skarbai, pat nežēlīgai arī mūsdienās, ja gribi, lai respektē tavu viedokli. Pretējā gadījumā tiksi pakļauta. Nav iespējams aizstāvēt savus uzskatus, ja neesi dzelžaina un konsekventa. Tas ir aktuāli ne tikai ekstremālos apstākļos.

Man tas patīk. Man patīk cilvēki, kas nenodarbojas ar sevis mocīšanu un nožēlu — uzskatu, ja esi izvēlējies mērķi, nav iemesla zaudēt pārliecību.

Vai esat uzticīga šiem principiem arī savā dzīvē?

Cenšos, bet gribētu būt vēl dzelžaināka. (Smejas.)

Kā tikāt galā ar filmas fizisko pusi — šaujamieroči, uzbrukumi?

Tā bija šā projekta pievilcīgā puse. Fizikalitāte, darbība — tas parasti pievelk publiku, turklāt mani aizrauj filmas, kurās jādemonstrē savs spēks un varēšana. Esmu labi trenēta, mani nebaida fiziskā slodze. No otras puses, fizikalitāte filmā nepārmāc pašu stāstu. Tas ir action, bet nav nekāda Neiespējamā misija. Filma ir labi izlīdzsvarota, piecu sieviešu dzīves dramatisms netiek izspēlēts dažu vajāšanas ainu dēļ. Stāsts, arī smeldze vēstī pavisam ko citu — viņām bija jāņem ieroči, viņām bija jānogalina, jālec ar izpletni ienaidnieka teritorijā, viņām tas viss bija jāpiedzīvo... Kaut, ja atminaties no filmas, mana varone aģente Luīze savas kolēģes slepenajai misijai Francijā vervē visai vardarbīgi — viena no viņām ir prostitūta, kurai liek izvēlēties nāves sodu par sutenera nogalināšanu vai slepeno misiju, cita izbijusi kabarē dejotāja, kura slēpusi savu sakaru ar vācu oficieri... Katrai Luīze atrod savu "vājo punktu", un būtībā viņām nav īpašas izvēles — piekrist vai nepiekrist misijai. Romantisma un dēku šajā faktā ir maz — tā ir skarba kara laika loģika, pēc kuras, jau vervējot aģentes, slepenie dienesti rēķinās, ka viņu misijai visdrīzāk būs letālas beigas — dzīvas viņas neatgriezīsies...

Vai, jūsuprāt, franču kino kontekstā Slepenās aģentes ir tipiska filma?

Ne īpaši, ir bijušas filmas par karu un sievietēm, taču šī sievietes pieredzi karā respektē īpaši.

Vai esat apmierināta ar Francijas kino piedāvājumu jūsu paaudzes aktrisēm?

Nezinu par kolēģēm. Bet no sava veselīgā ego skatpunkta varu teikt, ka esmu ļoti apmierināta — piedāvājumi ir interesanti, strādāju ārkārtīgi intensīvi, turklāt pēdējos gados lomu piedāvājumi ir bijuši vairāk kā nekad. Tie ir pieklājīgi projekti, atšķirīgi žanri — komēdijas, vēsturiskās filmas, drāmas — , ļoti dažādas lomas. Par krīzi vai lomu trūkumu tik tiešām nevaru sūdzēties...

Jūs esat izmēģinājusi roku arī režijā. Kālab izšķīrāties par šādu soli?

Tas notika ļoti dabīgi. (2002.gadā Marso režisēja savu pirmo filmu Speak to Me of Love/Runā ar mani par mīlestību — D.R.). Es vienmēr esmu rakstījusi — stāstus, literatūru. Un vienu dienu tas, ko rakstīju, pārtapa scenārijā, bet scenārijs — filmā. Režija mani aizrāva. Apbrīnoju, bet savā debijas darbā režisora ādā jutos tik dabīgi, ka pati brīnījos. Tagad gan apsveru, vai režisēšu trešo filmu. Taču pašā sākumā kļūšana par režisori bija dabiska un spontāna. Nebija šaubu, tik ilgi esmu aktrise, mana pieredze ir liela, zinu šo to par filmu veidošanu, tālab nostāšanās aiz kameras bija tikai loģisks solis — jā, man patīk būt tās priekšā — filmēties, taču man patīk būt arī aiz tās. Vismaz pirmās reizes.

Tātad jums kabatā nav projekta, kuru vēlaties režisēt?

Nav gan, es ļoti labi apsvēršu, vai to darīt. Impulsam vēl jānāk.

Vai pieredze radījusi bailes un nedrošību?

Režisoram jābūt absolūti pārliecinātam par savu filmu. Būt aktrisei savā ziņā ir daudz vieglāk, bezatbildīgāk, tu pieslēdzies filmai jau tad, kad milzums darbu ir izdarīts — scenārijs gatavs, nauda savākta utt. Kad projekts nonāk pie aktiera, būtībā lielākais jau ir paveikts, atliek vien nofilmēt. Ar savu projektu tev jābūt absolūti pārliecinātam, atdevīgam — tas prasa daudz laika, nervu, enerģijas. Turklāt režija ir daudz personīgāka. Kaut šķietami uz ekrāna tieši aktieris atklāj savu dvēseli, nereti arī miesu, būtībā kailākais filmā ir tās režisors — ar savām fantāzijām, vājumu, ilgām. Tālab arī es nogaidu.

Filmā Slepenās aģentes jums ir brīnišķīgas kolēģes — Džūlija Depardjē, Marija Žilēna u.c. Kāda bija sadarbība šajā sieviešu kolektīvā?

Jauka. Mēs pazinām cita citu jau agrāk, kaut kopā nebijām filmējušās. Taču nevienai no "aģentu" komandas nebija iemesla izjust greizsirdību — visas lomas bija ļoti apjomīgas, niansētas. Katrai filmas varonei ir savs stāsts, sava drāma, sava traģēdija. Katrai aktrisei bija iespēja izspēlēt īstu, realitātē bāzētu raksturu — katrai aktrisei bija iespēja kaut ko aizstāvēt, kaut ko izstāstīt — par dramatisma un lomas vielas trūkumu nevarēja sūdzēties neviena no manām kolēģēm. Mēs dalījām vienu filmu, bet katrai bija savs spilgts stāsts — katras aktrises sapnis.

Vai jūs baudāt filmas kā "vienkāršs skatītājs"? Kas jūs ir satraucis pēdējā laika kino pieredzē?

Ir tik daudz filmu, taču es joprojām nespēju atgūties pēc Ingmara Bergmana nāves, tas ir viens no maniem mīļākajiem režisoriem, gluži tāpat kā Mikelandželo Antonioni. Abi viņai aizgāja pērn.... Pēdējā Bergmana filma bija perfekta, izcila! Un fakts, ka vairs nekad neredzēšu jaunu šā ģēnija darbu, skumdina. Ceru, ka kino nezaudēs pēdējās cieņas paliekas izklaides neprātā. Ceru, ka kino māksla un tās gaišākie prāti saglabās pašcieņu. Mūsdienās ir tik daudz bildīšu, tik daudz preses, tik daudz kņadas — filmindustrijā iesaistītie ir spiesti vīdēt, fotografēties, zibēt, būt pamanītiem un piedalīties šajā kņadā — tādi ir noteikumi. Arī filmu ir pārāk daudz, lai kvantitātē uzietu kvalitāti, ir krietni jānopūlas. Ceru, ka mēs joprojām spējam veidot filmas, kas neskumdinātu tos divus izcilos puišus — Bergmanu un Antonioni.

Slepenās aģentes jau ir pirmizrādītas Parīzē. Kādas ir atsauksmes?

Labas, arī komerciāli filmai klājas gluži labi. Esmu dzirdējusi tikai labus vārdus, par to man liels prieks, un jācer, ka arī Latvijā Slepenās aģentes atradīs savu skatītāju.

Šī intervija publicēta 8.maija laikraksta "Diena" pielikumā "TVIzklaide"

Noklausies fragmentu no intervijas audio formātā