Kārtējā Holivudas "sapņu fabrikas" daudzmiljonu proletariāta brigāde naturālā dabā uzņem kārtējo "kaujinieku" (bojeviku) par Vjetnamas karu, kas balstīts uz ļoti "patiesiem notikumiem", jo filmas stāsts pasmelts šī kara reāla veterāna — kāda zālīti nopīpējušamies invalīda ar dzelzs āķiem roku stumbeņu vietā (Niks Nolte) — tā teikt, dokumentālajā autobiogrāfijā. Kaujinieka centrālos varoņus Vjetnamas kara peklē atvēlēts tēlot lielām holizvaigznēm — tas nekas, ka šīm "zvaigznēm" visādi putniņi pasākuši galvā čivināt.
Pats galvenais ir ebreju aktieris Tags Spīdmens ar krietnām karjeras problēmām (šai lomā Bens Stillers, viņš arī šīs komēdijas režisors un scenārists — un ir ar neapbruņotu aci skaidrs, ka tā ir nikna parodija par Silvestru Stalloni), viņam seko pulkāku oskaru un citu globusu īpašnieks Kērks Lāzaruss, kam pieriebies tēlot ierastas lomas un tādēļ viņš veic plastisko operāciju un ādas transplantācijas rezultātā kļūst par pirmo balto nēģeru aktieri (šai lomā neatvairāms ir nesenais dzelzsvīrs Roberts Daunijs juniors, sevišķi iepriecinošs ir viņa parodētais melnādaino slengs), bet jautrīšu trijotni noslēdz Džefs Šuvējs/Teilors — mākslīgi blonds resnulis, kurš, pirmkārt, ir nariks ar stāžu un tāpēc, otrkārt, ir kašķīgi histērisks "primadonnis" (šo tēlu iemieso burvīgi nekaunīgais komiķis Džo Bleks). Vēl šai kompānijai ekrāna partneros ir pāris jaunu Holivudas aktieru ar komiķu dotībām (pie mums mazāk zināms nēģeru komiķis Brendons Tī Džeksons repera Alpas Čīno lomā un kanādiešu aktieris Džejs Baruhels no Drusku stāvoklī, kas arī šajā filmā nešķiras no briļļaina un bailīga ebreju hļupika tēla). Epizodiskākās lomās iejutušās arī citas slavenības — Ketija Holmsa, Tobijs Magvairs, Džastins Terū (inteliģentais režisoriņš no Malholandas ceļa, viņš arī Tropic Thunder scenārija līdzautors), seksīgais Metjū Makonahijs–kurš–no–muļķu zelta, mūžvecais Holivudas klasiķis Mikijs Rūnijs, kā arī filmas Big Surprise — pats Toms Krūzs, par kuru tālāk būs atsveišķs stāstiņš.
Sūro kara filmu uzņem viesrežisors no Anglijas (lieliskais britu komiķis Stīvs Kūgans), kurš galīgi nav apmierināts ar filmas action mērogiem un to, kādu neticamu sviestu uz ekrāna iemieso iedomīgās zvaigznes, tāpēc paklausa Vjetnamas veterānam — lai piešķirtu filmai "vairāk reālisma", aktieru kompānija tiek izsēdināta reālos džungļos, kuros izvietotas slepenās kameras un kuros, kā runā, vietējie aborigēni — narkotirgoņi šad tad sarīko īstu kariņu ar reālu šaušanu. Vajag jums, uzpūtīgie Holivudas mērgļi, iedzīvoties lomās pēc Staņislavska sistēmas — saņemiet pa pilnam! Būs jums grāvējfilma pēc cinema–verite jeb realitātes šova Izdzīvošanas skola likumiem!
Vispār jau drusku aizdomīgi tas viss ir. Rātnais padzīvojušais jauneklis Bens Stillers, kurš audzis ievērojamu stand–up comedy aktieru ģimenē (viņa vecāki Džerijs Stillers un Enna Mūra milzu slavu ieguva, parodējot paši savu — ebreja un īru katolietes — vētraino ģimenes dzīvi), kurš sapņoja čāpot savu vecāku pēdās, bet kuram jaunībā uzticēja vien dramatiskas lomas teātrī un kino (jo viņš, lūk, pēc skata esot ļoti inteliģents), pie kara komēdijas projekta Tropu negaiss strādājis vairāk nekā... divdesmit gadu! Holivudas, tāpat kā reizēm Dieva Tā Kunga, ceļi mēdz būt neizdibināmi — jo mēs Stilleru pārsvarā pazīstam tieši kā komēdiju veidotāju — skatīt politnekorektās ņirdzamfilmas Paraugtēviņš, Visi bez prāta no Mērijas un tamlīdzīgas.
Arī Tropu negaisa ideja ir visai tradicionāla — neraugoties uz to, ka komēdijā atrodams viss "politnekorekto joku komplekts" — invalīdi, garīgi atpalikušie, narkomāni, homīši armijā, nēģeri, mazu tautu atbrīvošanās cīņas un bērnu, kā arī reto izmirstošo dzīvnieku piesmiešana. No vienas puses, Stillers režisors ne ar ļaunu prātu parodē vēsturisko t.s. Vjetnamas sindroma tēmu kinematogrāfā (un veikli izmanto lieliskākajos šī žanra kanonos — Kopolas Mūslaiku apokalipsē, Čimino Briežu medniekā, Stouna Vadā, pat pirmajos Rembo pielietotās shēmas un klišejas), no otras, — jau daudz nesaudzīgāk ņirgājas par Holivudas uz peļņu un nāciju masveida debilizāciju orientēto sistēmu, no kuras gan arī pats allaž smēlis treknu krējumu. Stillera humors jau sen nespēj šokēt vai sašutumā rakstīt sūdzības "orgāniem", tomēr joprojām ir gana kvalitatīvs, lai saldi pasmietos un paironizētu par sevi un savu veikli maskēto liekulību. Turklāt Stilleram ir prāts un laba gaume, lai saprastu, kurā mirklī visriskantākajiem jociņiem pateikt stop!, lai tie nekļūtu apvainojoši vai pazemojoši.