Noriebies terorisms
Tad nu tā, mani mīļie. Ebreju jauneklis Zohans Dvīrs, kuru vienkārši satriecoši ģeniāli spēlē Ādams Sandlers (un jo viņš ir riebīgāks, jo brīnišķīgāks un aizkustinošāks — ticiet man!), nav vainīgs, ka ir uz visām rokām un kājām, un pat galvu nu viens diiiiikti talantīgs cilvēks, kura nelaime bija piedzimt Telavivā un izmācīties par visvisvislabāko, visvisvisveiklāko, visvisvisneuzvaramāko Izraēlas armijas specvienības kareivi, kuru, skaidra lieta, uzreiz rekrutē Izraēlas specdienesti. Jā, Zohaniņš spēj sekundes laikā ar plikām rokām izjaukt pretinieka kalašņikovu****, pirms tas vēl paguvis izšaut. Zohans var vēsā mierā iebāzt sev peldbiksēs dzīvu piraiju*****, lai pierādītu kaujas biedriem, ka viņš vispār nejūt sāpes. Pat Zohana mammucis ar tētuku svētlaimīgi atzīst — tu, dēls, ar granātu esi kā Rembrants ar otu! To biš — ģēnijs.
Bet ir viena nelaime — Zohanam noriebies mūžīgi apkarot terorismu, jo vienmēr, kā Zohans noķer izraēliešu ļaunāko ienaidnieku Palestīnas galveno spridzinātāju un slepkavu Fantomu (kuru, piedodiet, aizgūtnēm smeķīgi spēlē pats Džons Turturo), tā viņa mīļie kolēģi no Izraēlas specdienestiem apmaina pret pāris dzīviem izraēliešu zaldātiem. Un Zohanam atkal jāķer rokā Fantoms (Spoks). Nu cik ilgi var, johaidī!
Bez tuhes — nekā
Tāpēc par visu visvisvisvairāk pasaulē Zohans Dvīrs sapņo pasūtīt d...st to Izraēlas — Palestīnas konfliktu un beidzot kļūt par normālu cilvēku, kas var īstenot mūža karstāko vēlēšanos — kļūt par frizieri un visas pasaules sievietēm "matus padarīt maigus kā zīds", šos XX gs. 80.gados superslavenā matu stilista un slavenību friziera Pola Mičela vārdus Zohans iegravējis ne vien sirdī, bet arī Jēzus vietā virs gultas. Nu vēl jau Zohans mīl arī meitenes, pat neapcirptas.
Jā, un viņš nav vainīgs, ka vispār nekad nevar paiet vienaldzīgi garām nevienai apetītlīgai, nobriedušai tuhes******, oi, viņš vispār nevienai tuhes nevar paiet garām (aizmirstiet par piraiju peldenēs, ar TO Zohanam viss ir vairāk nekā kārtībā — ne velti, inscenējis pats savu personīgo nāvi un lidmašīnas bagāžas "vēderā" aizpēries beidzot uz savu sapņu pilsētu Ņujorku, pirmā vieta, ko Zohans apmeklē, ir Pola Mičela friziersalons, pie kura skatloga viņš ilgi stāv un raud, arī viņam ilgi stāv, un viņš aiz laimes onanē — jo tak tuvumā pa kampienam nav nevienas tuhes!)
Bet, tā kā Zohans, pildīdams patriotiskos pienākumus, ir mazdrusciņ aizkavējies savā, nē, ne jau attīstībā, bet gan gaumes un stila, un friziermodes izpratnē, tad joprojām slavenā Pola Mičela salonam viņš neder. Turklāt ir jau vēl arī tāds sīkums, ka Zohans nekad nevienam nav griezis matus (par teroristu galvām negalvoju). Tāpēc viņu paņem par praktikantu frizierbodītē, kuras īpašnieki, tikai nesmejieties, ir palestīnieši un galvenās klienties — prātu izkūkojušas palestīniešu pensionāres, kas mīt Ņujorkā. Taču Zohans izrādās arī ļoti miermīlīgs puisis, īsts un talantīgs mākslinieks pacifists, un ar kundzīšu galvām (lasi: matiem) viņš dara brīnumus. Un, protams, kļūst par visas apkaimes leģendu. Frizierūķa slava rūgst kā raugs, tantītes stāv naktīm rindās, lai nokļūtu Zohana maigajās rokās. Jo Zohans iemieso vēl vienu bieži piemirstu bodnieku saukli — galvenais biznesā nav preces iesmērēšana, bet gan attieksme pret klientu!
Frizieris brīnumdaris
Bet — ir viena ķibele. Tā kā Zohans kļūst slavens visā Ņujorkā un Ņujorkā ebreju un viņu naidnieku netrūkst, tad pat līdz tālajiem Tuvajiem Austrumiem nokļūst informācija par frizieri brīnumdari. Terorists Fantoms kļūst vai zils aiz dusmām un arī dodas un NYC — nonāvēt savu galveno pretinieku... Te nu filma vispār kļūst nevadāma, jo pie politnekorektajiem jociņiem par ebrejiem, arābiem, dzīvniekiem (kaut vai tāds joks — terorists Fantoms tur vienā rokā sprāgstvielu un otrā — būrīti ar jaukiem maziem suņu bērniņiem un kliedz — uzminiet, vai es viņus uzspridzināšu? A vot — uzminiet!), seksuālajām minoritātēm, vārdsakot — neķītrībām pret itin visu klāt nāk arī politisks melnais humors. Un tas ir vienkārši satriecošs! Jo Zohans gatavojas visvisvisnedabiskā, lai neteiktu — perversā, veidā samierināt izraēliešus ar arābiem! Un piespiest tos kopīgi cīnīties pret pasaules galveno ļaunumu. Kāds un kurš tas ir — vot, neteikšu!
Stulba nācija
Filmas finālā pašu Ameriku, kura, Zohana vārdiem, ir "veselīga, aizkustinoša, bet nu galīgi stulba nācija", iemieso Meraija Kerija, kas pilnā rīklē uz sarkanzilbaltā karoga fona dzied (!) ASV himnu. Vēl tur, uz ekrāna, būs komiķis un cilvēks ānuss Robs Šneiders (Ņujorkas taksista lomā), vēl — pats Bils Murejs, kurš atcēla filmēšanos kādā dižā mākslas filmā, lai notēlotu sīku epizodisku lomiņu "Sandlerfilmā", kā tagad sauc komēdijas, kurās visi joki ir zem jostasvietas, taču tik stilīgi un sirsnīgi, ka baudu gūs pat tie, kas nav ebreji. Bet, tā kā latvieši arī ir "drusku vairāk "žīdi"" par pašiem ebrejiem, tad nešaubos ne mirkli — šī filma ļoti noderēs nacionālpatriotiskās omas uzlabošanai. Galu galā, Dziesmu svētki tak ir beigušies un var atslābt.
***
PASKAIDROJUMI
*Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi — senebreju val.
**humuss — ebreju virtuvē iecienīts zaļgans krēmkrāsas priekšēdiens, kura pamatsastāvu veido malti grieķu zirņi, zaļumi un rieksti. Ļoti garšīgs!
***trahen–trahens — nu, kurš gan nepazīst šo divu vai vairāku cilvēku muļķīgo, tomēr patīkamo nodarbi?!
****kalašņikovs – pasaulē populārākais automātiskais šaujamierocis, kuru XX gs. 30.gadu beigās izgudroja krievs Kalašņikovs, bet kuru visvairāk mūsdienās ražo un eksportē Izraēla.
*****piraija — Amazones upē mājojošas plēsīgas zivtiņas, kas necilvēcīgā ātrumā ēd līķu un dzīvu radību gaļu (ir reģistrēti gadījumi, kad piraijas apgrauž upē padzerties iekāpušu mājlopu kājas).
******tuhes — dupsis, pakaļa, arī ebreju slengs foršas čiksas jaukumu uzslavēšanai
***
TIEŠĀ RUNA
Kad tu apjēdzi ebrejisma komisko pusi?
Ādams Sandlers. Nu kā lai pasaka... Es taču esmu uzaudzis Bruklinā, bet tur bez jokiem neizdzīvosi. Tur visi visus jokojoties jau no bērna kājas pamatīgi čakarē. Ebrejiskums — tas vispār ir ļoti jautrs dzīves izjūtas veids, nav nemaz jāgaida, kad tas tevī pamodīsies.
Viena lieta ir Bruklina, tomēr jūsu filmas darbība notiek Telavivā...
Nu, un? Mums gribējās atrast saulainu vietiņu, kura izskatītos kruta,
bīstama un pie viena — jauka, saules apmirdzēta. Un kas tad var būt
krutāks par Telavivas pludmalēm? Mēs tur ne tikai pirmo filmas ainu
filmējām, bet tā aizrāvāmies, ka sacerējām vēl dažas. Tur bija lielisks
tusons. Tur taču ir visforšākās tuhes!
Kā tavi draugi ebreji uzņēma šo lomu?
Kad rakstījām scenāriju, mēs (filmas režisors un scenārists Deniss Dugans, producents un scenārists Džads Apatovs un pats Sandlers — visi ir ebreji — N.N.) katru epizodi pa e–pastu nosūtījām draugiem ebrejiem un arī draugiem, kas nav ebreji — vai nav pārāk traki, aizvainojoši tie joki? Neviens neko tādu nemanīja. Jo pa ādu taču dabū visas puses. Tā ka nemeklējiet filmā pasaules cionistu sazvērestību!
Klau, bet tavi vecāki nedusmojās, ka tavs filmas Zohans apprec palestīnieti?
Man ar senčiem problēmas filmēšanās laikā rodas tikai tāpēc, ka viņiem liekas — es kļūstot nervozs. Bet citādi — nē. Viņi visu mūžu mani mācīja — Ādam, tev jāprecas ar ebrejieti, tā būs labāk, nu, tādā garā. Un laikam jau viņiem ir taisnība — es esmu ebrejs, mana sieva ir ebrejiete, mums ir mazs ebreju bērniņš — visi aiz laimes raud!
Vai tev pašam patīk apmeklēt frizieri?
Ne visai, jo man nepatīk, ka man grābstās gar galvu. Es zinu, citiem tā
ir svētlaime. Bet es savam frizierim dusmīgi saku — nu, tad labi ātri:
čik–čik, un lai ir gatavs.
Kā tev filmai izdevās uzkačāt tik skaistu un muskuļotu dibenu?
Dibena muskulatūra ir ārkārtīgi kaprīza un sarežģīta, tiesa. Pilnīgi liekas, ka dibenam pašam ir sava galva un smadzenes — viņš ir ļoti patstāvīgs. Bet man ir viens ģimenes noslēpums — manai sievai rokām ir diezgan izteiksmīgi, lieli pirksti un viņa tos iesprauda man starp dibena pusēm, tad teica — "saspied bulciņas!" un tagad — soļos marš! Tā 40 minūtes katru dienu — rītos un vakaros. Veselu mēnesi.