Agenda 2010 un Latvijas situācija

Lielāks atbalsts tika solīts lielajiem uzņēmumiem un bankām. Valsts loma kopumā tika samazināta. 2003.-2005.gadi, kad Šrēders īstenoja savu reformu, bija laiks, kad Vācijas valdošā elite sajūsminājās par neoliberālisma ideoloģiju, kamēr vārds «valsts» saistījās ar apspiešanu, žņaugšanu, neefektivitāti un nebrīvi. Tika piedāvāts cits sabiedriskais līgums starp darba devējiem un ņēmējiem. Proti, darba ņēmējiem tika piedāvāts atteikties no sociālās drošības šodien, lai rīt dzīvotu labāk. Uz laiku Vācijas ekonomika tiešām atveseļojās, samazinājās bezdarbs. Tiešām uz laiku.Šodien, 8 gadus pēc plāna pieņemšanas, ir interesanti paskatīties uz rezultātu, sevišķi jau pašreizējās globālās finanšu krīzes apstākļos. Vācijas vidusšķira ir joprojām zaudētājos, nerunājot nemaz par nabadzīgāko slāni, kurš ir pieaudzis. Vienošanās starp darba devējiem un valdību, no vienas puses, un darba ņēmējiem - no otras puses, ir bijusi vienpusīga, jo nav devusi gaidīto atbalstu vairumam Vācijas sabiedrības. Tā rezultātā pašreizējai Vācijas politiskai elitei sāk trūkt sabiedriskās uzticības, lai īstenotu jebkuru citu reformu tā iemesla dēļ, ka iepriekšēja reforma nav devusi cerēto rezultātu sabiedrībai. Materiāli ieguvēja ir bijusi ļoti šaura iedzīvotāju daļa, kura atrodas sabiedrības pašā virsotnē. Vācijā tik populārā ideja par sociāli atbildīgu tirgus ekonomiku ir joprojām aktuāla. Ja pirms 5 gadiem visi vienā balsī kliedza par valsts negatīvo lomu uz uzņēmējdarbību un brīvību, tad tagad bankas un uzņēmumi ar prieku aicina valsti atkal iejaukties, lai glābtu šos pašus uzņēmumus un bankas no viņu pašu pieprasītās brīvības. Dažs labs to tulko kā tirgus ekonomikas ierobežošanu no valsts puses. Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka bez valsts iejaukšanās un kontroles pasaule neizies no šīs finansu un ekonomikas krīzes. Valsts loma pieaug. To pareizi kādā no saviem rakstiem laikrakstā «Financial Times» atzīmēja franču analītiķis Dominiks Moisi. Valsts atgriežas. Tās loma tuvākajā laikā pasaulē pieaugs visos aspektos un neskars tikai tirgu. Nākošais jautājums būs par demokrātiju. Eiropas politiskajā sistēmā tirgus ekonomikas ideja ir cieši saaugusi ar demokrātisku pārvaldes sistēmu. Valstij iejaucoties tirgus ekonomikā mēs nedrīkstam pieļaut demokrātijas vājināšanos. Kādas no tā ir mācības Latvijai? Mums jāatceras, ka ilgstošas un radikālas novirzes no centra ir bīstamas. Arī mēs pārāk ilgstoši esam priecājušies par neokonservatīvu (neoliberālu) ekonomiku mazinot vidusšķiras lomu un vairojot dažu biznesa interešu dominēšanu pār sabiedrības un valsts interesēm. Patreizējā pasaules krīze ļauj šo taktiku pārvērtēt. Valsts regulējošā loma Latvijā varētu pieaugt ar vienu noteikumu, ka tās pārvalde ir godīga un caurspīdīga. Pašreizējā valsts pārvalde tāda nav un nespēs par tādu palikt. Ja man būtu jānosaka politiskās prioritātes, es teiktu, ka jāpārveido valsts pārvaldes sistēma padarot to gan caurspīdīgu, gan palielinot cilvēku lomu tajā, veicot sabiedrisko līdzdalību pārvaldē. Otrkārt, jāpārveido izglītības sistēma tā, lai ne tikai padarītu to atbilstošu ekonomiskās attīstības un ilgtspējīgas attīstības vajadzībām, bet arī veicinātu demokrātisku vērtību un pilsoniskās atbildības audzināšanu. Pašreiz mēs nespējam nodrošināt konkurenci absolventiem un aktīva indivīda vietā bieži radām atomizētu egoistu. Treškārt, jāuztur sociālās garantijas pilsoņiem, kurus apdraud grūtie sociālekonomiskie faktori. Šīs ir sabiedrības attīstības ilgtermiņa lietas, kur ideoloģiski jāapvieno lielāka sociālā atbildība ar personas brīvību labas valsts pārvaldes un sociāla brīvā tirgus apstākļos.