Laikā, kad beidza pastāvēt Igaunijas Mākslinieku savienības Plakātistu sekcija, kas bija vēl padomju laika veidojums, uz tās bāzes tika radīta Igaunijas Grafisko dizaineru savienība, kuras eksistenci atbalsta Igaunijas Kultūras ministrija. Viena no savienības publiskajām aktivitātēm ir igauņu grafiskā dizaina festivāls, kurš regulāri norisinās Hāpsalā – pilsēta izrādījusi interesi un gatavību piedalīties šajā pasākumā.
Festivālam ir starptautiska konkursa formāts, kuram elektroniski pieteiktos darbus vērtē žūrija. Festivāla ideja ir apvienojusi izkliedēto Igaunijas grafisko dizaineru vidi – mākslinieki, kuri strādā reklāmas aģentūrās vai mājās kā pašnodarbinātie, tagad piedalās arī citos starptautiskos forumos (Lahti Somijā – Lahti Poster Biennial, Šamonī Francijā – International Poster and Graphic Arts Festival of Chaumont, Brno Čehijā – International Biennial of Graphic Design), sūta savus darbus uz konkursiem citur.
Viena no festivāla tēmām bija Igaunijas kultūras plakāts, kas pierādīja plakāta dzīvotspēju digitālajā laikmetā. Lai arī igauņi paši uzskata, ka mūsdienu kontekstā nevar īpaši runāt par kādu igauņu plakāta skolu, drīzāk individuāliem autoru (Ivar Sakk, Kristjan Jagomägi, Mart Anderson, Andrei Kormashov, Andres Röhu, Tönu Kaalep, Kristjan Mändmaa u. c). rokrakstiem, izstāde tomēr ļauj runāt arī par kopsakarībām, piemēram, laikmetīgām fonta idejām, kas bieži ir plakātu grafiskās domas pamatā. Tieši kultūras plakāti sasnieguši atzīstamu mākslinieciskās izteiksmes līmeni, atspoguļo neatkarīgu, savdabīgu izpratni par plakātu kā kultūras parādību un laikmetīgu grafisko dizainu.
Latvijas kultūras vēsturē 20.gadsimta septiņdesmitie astoņdesmitie gadi tiek uzskatīti par vietējā plakāta "zelta laikmetu", bet, iztrūkstot kādam organizatoriskam centram – atšķirībā no Igaunijas –, par Latvijas mūsdienu plakātu kā vienotu parādību nav iespējams spriest. Tāpēc šī izstāde ir īpaša iespēja novērtēt paralēlas norises Baltijas kultūras telpā.