Es nevēlos meklēt vainīgos

Karogi simbolizē "septiņus treknos gadus", ko 2005. gadā, neilgi pirms krīzes, Latvijai bija solījis toreizējais Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Šī videoinstalācija vienlaikus ir iespaidīgākais eksponāts Kārļa Vītola izstādē Kults, kas līdz 16.martam apskatāma Mūkusalas mākslas salonā.

Sava veida fetišs

"Šī ir mana līdz šim reālistiskākā izstāde. Es biju mazliet noguris," saka mākslas salonā sastaptais Kārlis Vītols. Jādomā, ka viņš ir noguris gan no Latvijas politiskajām šarādēm un korupcijas, gan no savai mākslai bieži raksturīgās augstās abstrakcijas pakāpes. Pārspīlējot nacionālos simbolus, Vītols asās diskusijas par nacionālo identitāti starp latviešiem un krieviem dekonstruē kā aplamu kultu. "Nacionālos simbolus cilvēki izmanto kā sava veida fetišu. Ļaudis cits citu uzkurina. Gribētos domāt, ka divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai salīgtu mieru," saka Vītols. Viņa pārliecinošais runas veids ļauj noprast, cik nopietni mākslinieks uz to raugās.

Ar nacionālajiem simboliem viņš saprot, piemēram, sarkanbalto "V" un melni dzelteno "Λ", kas tumšajā izstādes telpā cilvēka augumā izvietoti pie divām pretējām sienām. Īpaši nacionālajos svētkos, kas dažkārt pārvēršas par nacionālās cīņas dienām, šie simboli bieži redzami pie automašīnām, logos vai cilvēkiem pie apģērba. Vai tie būtu latviešu nacionālisti, kas Latvijā grib izskaust visu krievisko, vai krievu nacionālisti, kas nemaz neatzīst Latvijas valsti kā tādu, - Vītols šķiet noraidošs pret abām grupām. "No vienas puses, izmanīgi politiķi un citi manipulatori ar šī nacionālā kulta palīdzību izmanto cilvēkus. No otras puses, ar ienaidnieka tēlu dzīvot ir vienkāršāk. Taču tā ir ačgārna dzīves jēga." To, cik ačgārna, vērotājam liek nojaust jau drūmā atmosfēra tumšajā izstādes telpā. To papildina nomācoši vienmērīgā pilēšana, kas līdzīgi kā moku kambarī apmeklētājam sistemātiski krīt uz nerviem.

Vītols kritizē ne tikai simbolu kultu, bet arī to, kā cilvēki no dažādām sabiedrības sfērām to izmanto. "Caurmērā runa vienmēr ir tikai par Sibīriju, no vienas puses, un par apgalvojumu, ka okupācijas nav bijis, no otras puses. Protams, par to visu ir jāinformē, bet ar mēru. Piemēram, Latvijas televīzijā tik daudz dokumentālo filmu par deportācijām rādīts tāpēc, ka filmu veidotāji šim tematam vienmēr saņēmuši atbalstu. Pienāk brīdis, kad ir par daudz."

Nedrošība, aizsargrefleksi

Vēl viens pretstatu pāris izstādē ir uz Latvijas ozolkoka uzpūsts grafiti, kurā redzama jaka ar uzrakstu Russia, un Lielvārdes jostas fragments, kas savu nozīmi saglabā arī izaustā raksta daudzkārtējā palielinājumā. Turklāt fakts, ka Krievijas vārds rakstīts angļu valodā, kā tas uz apģērba tiešām bieži redzams, skaidro sarežģīto krievu situāciju, kuriem, šķiet, bieži nav skaidrs, kas ir tas viņu nācijai raksturīgais, pie kā turēties pēc Padomju Savienības sabrukuma. Šī nedrošība iedarbina aizsargrefleksus, uz kuriem savukārt reaģē latvieši. Ar savu ievērības cienīgo izstādi Kārlis Vītols uzsācis cīņu tieši pret šo nacionālisma ciklu.

"Es nevēlos meklēt vainīgos. Mākslas uzdevums ir uzdot jautājumus, nevis piedāvāt risinājumus," sarunas noslēgumā saka Vītols. Atstājot Mūkusalas mākslas salona tumšo augšstāva telpu un nokāpjot centrālajā zālē, skatiens caur plašo stikla rūti neizbēgami aizklīst pāri Daugavai un pievēršas pagājušo laiku simbola, Staļina laika "tortes" stilā celtās Zinātņu akadēmijas, smailei. Ēka - simbols, iekalts akmenī. Tādi nereti ir arī cilvēku uzskati un viņu ticība kādam kultam.