Tā tikai liekas, ka mūsdienu mākslā drīkst pilnīgi visu. Tomēr aizliedzēji ir nevis, kā varētu domāt, politiķi vai mietpilsoņi, bet tradīcijas, kas iezīmē noteiktas formālas barjeras, ārpus kurām strādājoši mākslinieki nemaz netiek ņemti vērā. Tradīcijas veido profesionāļu cunfte, un, jo lielāki profesionāļi, jo smalkāk viņi izliek barjeras. Parasti tradīcija veidojas kā citas, iepriekšējās noliegums.
Piemēram, nevienam nav noslēpums, ka latviešu māksla pagājušajā gadsimtā attīstījusies dažādo postimpresionisma strāvojumu iespaidā. Tāpēc viena no noturīgākajām barjerām ir tā, kas jau reiz liekas pārvarēta, tikai no otras puses, proti – pret impresionismu, iespējams, visnozīmīgāko pavērsienu pasaules mākslas vēsturē, ko daudzi mūsdienu pētnieki uzskata par modernisma īsto dzimšanu. Mēģinājumi tēlot mirklīgus gaismas un kustības iespaidus, daudz nebēdājot par atveidotās formas konkrētību, mākslas kritikā bez žēlastības izpelnījušies salona, kiča un komercijas birkas.
Patiešām, lai nu kas, bet gleznot kā Klodam Monē vai Ogistam Renuāram latviešu māksliniekiem nenāk ne prātā. Šo domu no galvas izdzen jau pedagogi mākslas skolās. Pēdējie impresionisma recidīvi, šķiet, bija vēl Staļina laikā, kad ar tā palīdzību pušķoja sociālistisko reālismu. Pēc tam pat visbrīvdomīgākie, piemēram, t. s. franču grupa 60. gadu beigās, tomēr izvairījās no brīvās gleznošanas manieres. Interesanti, ka daudz radikālāki virzieni piedzīvojuši neskaitāmas "neo" variācijas. Arī postmodernisms, kas atļāva citēt katram, ko nu sirds kāro, saglabāja šo vienu tabu. Tikai pēdējā laikā telpas un gaismas problēmām pievēršas, piemēram, mākslinieces Dita Lūse un Vineta Kaulača.
Uz šī fona jaunās mākslinieces Alises Mediņas ražīgā daiļrade izskatās gluži vai pēc dumpja. Tikai birkas kārt būtu pāragri – gan par iztapšanu publikas gaumei, gan revolucionāriem nodomiem. Nepazīstot autori personiski, var iztēloties vienkārši ļoti empātisku personību, kas atradusi savam talantam adekvātu izpausmi. Paņēmienu lietojums liecina arī par nopietnām stila studijām.
Jāatzīst, Alisei Mediņai izdodas radīt ilūziju, ka viņas gleznas piederīgas kādam citam, sen pagājušam laikam. Ne tikai tāpēc, ka māksliniecei patīk un izdodas atainot dažādus apgaismojuma režīmus ainavās vai interjerā. Silta saules gaisma un vēsas ēnas, mijkrēšļa satumsums vai lampu ņirboņa – viss šķiet mīļš un pazīstams. Sevišķi miglas izplūdināti lukturi vai salijušas ielas un laukumi liek justies kā Parīzē, pat ja tajā nav būts. Starp citu, māksliniece piedāvā personiskus iespaidus par "Lielo Rīgu", kuru no aizpagājušā gadsimta nogales atšķir vien motocikli pie cafe (Mūsdienu Parīze, 2013). Darbi lieku reizi apliecina, ka, meklējot jau zināmo, to arī atradīsiet – Ejot lejā no Monmartras, kāpnes noved tieši tajā vietā, kuru mēs pazīstam jau pēc Vudija Allena filmas (Pusnakts Parīzē). Arī mūsu galvaspilsēta izskatās līdzīgi, kā simtreiz jau redzēta, – tajā neizbēgami ir Pēterbaznīcas portāls, Dzelzceļa tilts un apaļš reklāmas stabs (Pie tiltiņa).
Mediņa panāk ticamu telpas un atmosfēras tēlojumu, modelējot tonālās attiecības, kamēr krāsu piesātinājums bieži atpaliek (jāatzīst, arī impresionistu daiļradei bieži pārmesta pārāk "krītaina" palete). Tomēr nevis gleznieciskie paņēmieni, bet tieši motīvu izvēle ir tā, kas rada mažoras noskaņas pārsātinājumu ekspozīcijā. Pat ja gleznā attēlota jauna meitene, viņa, visticamāk, dzer kafiju (Porcelāna tasītes). Attēls kļūst interesantāks, kad meitene sapņo (Vēl piecas minūtes pagulēt), kamēr saules gaisma laužas caur aizkariem, tomēr pamostoties ieraudzīt pie gultas sēžam Maiju Silovu (Lampas gaismā) gan šķiet par traku.
Pilsētas monologi
Alises Mediņas izstāde galerijā Antonija