Izstādei Radošajā darbnīcā atlasīti muzeja krājumā esošie glezniecības un grafikas darbi, kuru izteiksmes stils apliecina atteikšanos no sociālistiskā reālisma kanona Padomju Latvijas mākslā. "Tie atklāj mākslinieku attieksmi pret pastāvošās iekārtas ideālu melīgumu. Šo procesu var dēvēt par sociālistiskā reālisma kā daiļrades metodes agoniju (no sengrieķu valodas agonia – dzīvības beidzamās izpausmes pirms nāves, cīņa, mokoša pretošanās neilgi pirms sabrukuma)," uzskata Diāna Barčevska, LNNM izstāžu kuratore.Izstādē "Agonija" eksponētie darbi radušies 20.gadsimta 80.gadu vidū – laikā, kad Latvijā vēl pastāvēja sociālistiskā iekārta, un tā ietilpa Padomju Savienības sastāvā. Tas bija laiks, kad deklarētās vērtības bija diskreditējušas pašas sevi, un sabiedrība aizvien atklātāk sāka runāt par iekārtas pretrunām un dubultmorāli.Šīs tendences skāra arī mākslas procesus. Ārēji saglabājoties lojalitātei pret pastāvošo oficiālo ideoloģiju, Latvijas mākslā norisinājās ilgais un juceklīgais socreālisma dogmu agonizēšanas process, kas savu apogeju sasniedza 1980.gadu beigās – neilgi pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas 1991.gadā.Par nozīmīgu apstākli kļuva “pareiza” darba nosaukuma izvēle, kas nodrošināja tā iekļūšanu izstādē neatkarīgi no darbā tēlotā. Lai gan mākslas darbos saglabājās obligātās doktrīnas elements – darba tautas dzīves atainojums, formālā izteiksme sāka iegūt savdabīgu mutācijas formu, aizvien vairāk attālinoties no socreālisma kanoniem.
Mākslas darbi, kuri nebūt vairs nerādīja laimīgā un lepnā padomju pilsoņa dzīvi, tika iepirkti valsts mākslas krātuvēs kā sociālistiskās mākslas sastāvdaļa, tādējādi integrējot tos padomju kultūrā. Paradoksālā kārtā liela daļa no izstādē redzamiem darbiem ir tapuši kā līgumdarbi ar LPSR Kultūras ministriju un bija eksponēti izstādēs, kas veltītas PSKP kārtējam kongresam.