Kāpēc Lāčplēsis visās nozarēs?

Rezultāti nepārsteidz — ekspertu un jaunu cilvēku viedokļi nereti nesakrīt, nav skaidra kanona izveides metodoloģija, un jauniešiem trūkst zināšanu par Latvijas kultūru. Toties ir skaidri kritēriji mākslas darbiem, kurus viņi uzskata par vērtību. Pētījumā piedalījās vairāk nekā 750 vecāko klašu skolēnu, studentu un strādājošu jauniešu visā Latvijā. Viņus lūdza aizpildīt anketas, pašiem tajās ierakstot kultūras vērtības. Pēc tam viņiem tika piedāvāts vērtēt ekspertu komisiju sastādītos sarakstus, atzīmējot, kurus kultūras faktus viņi atpazīst. Par zināmākajiem tika veidotas diskusijas grupās, noskaidrojot, kāda ir jauniešu attieksme. Vispirms daudz debatēts par kritērijiem — vai sarakstā nepieciešams iekļaut labi zināmas vai aizmirstas vērtības? Svarīga mākslinieciskā kvalitāte vai darba piederība kādam vēstures posmam, saistība ar notikumu? Pēc atbildēm spriežot, diskusijās priekšplānā izvirzījies vēsturiskuma kritērijs, turklāt lielākoties vērtējot darba saturu. Īpaši labi tas redzams kino un teātra nozarēs. Kā min pētījuma autori, gan izrādes, gan filmas jaunieši vairāk uztver nevis kā mākslas darbus, bet literatūras darba vai drukāta teksta vizualizāciju, palīgu, apgūstot obligāto literatūru. Tādēļ arī diskusijās izskanējis viedoklis: "Man liekas, ka te ir ļoti daudz labas izrādes, piemēram, Šekspīra Hamlets un tā tālāk, bet es kaut kā negribētu viņas iekļaut tieši Latvijas kanonā, jo gribas tieši latviešu autorus. Man liekas, ka tās ārzemju izrādes neatspoguļo mūsu kultūras vērtības." Vajadzētu veidot izrādes un filmas par vēsturi, turklāt — ne pārlieku drūmas. Piemēram, Jāņa Streiča Limuzīns Jāņu nakts krāsā un Mans draugs — nenopietns cilvēks, filmas, kuras aptaujātajiem no ekspertu izvirzītajiem darbiem vislabāk zināmas, tiek atzītas par nacionālā kanona cienīgām tāpēc, ka "filmās ir daudz optimisma un vispārcilvēciska gaišuma". Ko tad jaunieši Latvijas kultūrā pazīst pārliecinoši? Piemēram, arhitektūras un dizaina jomā jaunieši atpazīst un spēj argumentēti runāt par astoņām vērtībām — Āraišu ezerpili, latviešu viensētu un tās elementiem, Cēsu ordeņa pili, Vecrīgas siluetu (versijas par to, kas šajā jēdzienā iekļaujams, gan atšķiras), R.Šmēlingu (pēc piebildes, ka arhitekts veidojis Rīgas 1.slimnīcas ēku ansambli), Dailes teātri un Dzintaru koncertzāli. Starp citu — pret abu pēdējo celtņu iekļaušanu kanonā daļa jauniešu iebilst: "Man likās jocīgi, ka bija iekļauta Dzintaru koncertzāle, jo tas nav nekas tāds ļoti... latvisks. Man tas vairāk saistās ar tiem pasākumiem, kas tur notiek, piemēram, Jauno vilni." Toties pārliecinošu atbalstu jaunieši pauž latviešu dizaina vērtībām. Mūzikas nozarē no ekspertu kanonam ieteiktajām 30 vērtībām pētījuma dalībnieki atpazīst astoņas — Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava ("..tā ir viena no tām retajām, ko jaunieši tiešām zina. Tiešām ļoti daudz zina, aiziet vienalga kur un var nodziedāt.."), Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, Lūcijas Garūtas Dievs, Tava zeme deg, Andreja Jurjāna Pūt, vējiņi, Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperu Lāčplēsis, Jāņa Mediņa operu Uguns un nakts, Jāzepa Vītola Gaismas pili un Raimonda Paula dziesmas. Pēdējās atrodas arī pašu jauniešu saukto kultūras vērtību saraksta galvgalī un atbilst tiem kritērijiem, kādus jaunieši mūzikas kanonā uzskata par galvenajiem, — tās saistītas ar Latvijas vēsturi, patriotisma tēmu, pārdzīvojušas dažādus laikmetus, ir populāras un pacilājošas. Starp citu — mūzika ir nozare, kurā jaunieši īpaši aktīvi pauduši savu viedokli par kultūras vērtībām, papildus jau izvirzītajām nosaucot, piemēram, Imanta Kalniņa daiļradi kopumā, Prāta vētru, Ainaru Mielavu, Lauri Reiniku un Līvu dziesmu Dzimtā valoda. Skatuves un kino mākslā, kaut respondenti "atpazinuši" attiecīgi 10 un 7 vērtības, diskusijās noskaidrots, ka tās jaunieši nemaz nav redzējuši. Daudz diskutēts, ka nav pieejami izrāžu un filmu ieraksti, turklāt teātra mākslā jaunieši tiecas nešķirt, piemēram, 70.gados tapušu izrādi no tās pašas lugas iestudējuma, kas šobrīd ir kāda Latvijas teātra repertuārā, bet vairumu latviešu filmu sakās zinām, atpazīstot klasiska literāra darba sižeta fabulu. Pati literatūras nozare, starp citu, zināma labi — respondenti pazina pusi no ekspertu nosauktajām vērtībām, visus obligātās literatūras darbus. Izvērtējot, kam būtu jābūt kanonā, priekšroku jaunieši gan dod sižeta vērtējumam (vēsturisks, latviskas vērtības), ne mākslinieciskajiem kritērijiem. Kopumā šīs novērojums acīmredzot rāda, kāda priekšrocība Latvijas kultūras apguvē ir tām jomām, kuras tiek pasniegtas vispārizglītojošajās skolās. Zināšanas literatūras jomā "kvantitatīvi pārsniedz" tikai tradicionālās kultūras pārzināšana — to jaunieši atzīst par būtisku kanona sastāvdaļu, kaut ar piebildi, ka latviskās tradīcijas būtu jānošķir no komercializētajiem mūsdienu svētkiem. Vienīgā ekspertu ieteiktā vērtība, ko jaunieši nezināja, bija Latgalē izplatītie maija krusta dziedājumi. Pretēja situācija vizuālajās mākslās — no 31 mākslas fakta atpazīti 3, turklāt par Jaņa Rozentāla Pēc dievkalpojuma un Vilhelma Purvīša Pavasara ūdeņiem jaunieši diskutēt nespēja. Zināšanas viņiem bijušas tikai par Brāļu kapu ansambli.