Ko gaidām no Dombrovska

Jo ir milzu starpība starp uzblīdušās valsts pārvaldes samazināšanu, lai cik sāpīgi tas skartajiem cilvēkiem arī nebūtu, un medicīniskās palīdzības, kā arī izglītības sistēmas «apdarināšanu» ar cirvi. Vai ļaunprātība? Pagaidām gan nav iemesla tā domāt. Ļaunprātība vai vismaz nepiedodama vieglprātība bija iepriekšējo valdību rīcībā, sakrājot smago mantojumu, kurš vispasaules krīzes apstākļos iespiedis mūs Eiropas dziļākajā bedrē. Dombrovska valdība ir neapskaužamā situācijā, tai jāveic ekonomiskā un politiskā ziņā gandrīz vai neiespējamais. Un tomēr – vai viss ir labi? Patlaban izskatās, ka valdības vīri sāk atkārtot Godmaņa kļūdas, pilnām mutēm runājot tikai par atlaišanu, samazināšanu, «naudas būs vēl mazāk», «jārēķinās ar strauju kritumu» – utt., u.t.jpr. Bet kas tad būs tālāk? Kā aizdziedēsim cirtumu vietas? Kā atgūsimies? Ja to nevar paskaidrot un parādīt, tad visapkārt iestājas bezcerība. Un tas reāli nozīmē jaunu un spēka gados esošu cilvēku aizplūšanu svešumā, kā arī naidīgu attieksmi pret demokrātiskām vēlēšanām (dažās aptaujās tie, kuri aktīvi protestējot neies uz vēlēšanām, sastāda aptaujāto absolūto vairākumu; šī protesta izpausme draud ar nepārredzamām sekām!). Nevar taupības nolūkos izslēgt gaismu tuneļa galā.Lai cik milzīga arī būtu Dombrovska kunga un Repšes kunga noslogotība, valdībā tak ir arī ekonomikas ministrs. Kur ir viņa redzējums par ekonomikas atdzīvināšanu? Ko darīsim ar pamirušo mežrūpniecību? Kā panāksim, lai ostu potenciāls tiktu izmantots racionālāk un efektīgāk? Kā ar dzelzceļiem? Un citām nozarēm (tūrismu!), kuras līdz šim ieņēmušas nozīmīgu vietu Latvijas eksporta bilancē? Kā ātri un efektīgi sakārtot lauksaimniecisko ražošanu un pārtikas rūpniecību? Kā izmantosim vietējos resursus enerģijas ražošanā? Tie ir tikai daži jautājumi, kuri jārisina vienlaikus ar saīsināšanu un samazināšanu. Un kā ar lauku skolām, slimnīcām? Te būs jāmaina pašvaldību finansēšanas kārtība, būs nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, un ne tikai šajā nozarē vien. Saeimai būtu jāstrādā dienu un nakti ar kūpošam galvām, jo esam nonākuši – vēlreiz atgādinu – kara laika situācijā, un likumi, stimulēšanas mehānismi attiecīgi jāpiemēro tai. Un it īpaši jābūt redzējumam par to, kā saglabāsim un ko atjaunosim. Vismazāk te drīkstētu aizbildināties ar to, ka viss ir privātās rokās, valsts nekā nevar iespaidot. Arī lielajās rietumvalstīs, piemēram, autorūpniecība ir privātās rokās, tomēr šajā situācijā valstis dara visu, lai to ietekmētu (piemēram, slavenā Rika Vagonera nomaiņa _General Motors_ vadībā pēc prezidenta Obamas norādījuma), noturētu virs ūdens ar milzīgām summām. Lai kā to arī nodēvētu, tās patiesībā ir valsts subsīdijas, reāla piemaksa katram saražotajam auto (Francijā, arī Vācijā), un piekasīgā Eiropas Komisija šajos ārkārtējos apstākļos ir spiesta to «neredzēt». Un to dara valstis ar lielāku budžeta deficītu nekā mums! (Jāpiebilst, ka vēlmi iespiest mūs bezizejas rāmjos budžeta deficīta ziņā vispār uzskatu par pliku šantāžu). Ar ko mūsu galvenās eksporta nozares ir sliktākas? Ja mums nekā nebūs, neko neražosim, tad arī neatdosim parādus. Tad labāk aizņemties vēl, lai saglabātu pamatu atdošanai. To saprot arī aizdevēji, bet vismaz mēģināt mūs nospiest uz ceļiem jau var... Pēc rītdienas ārkārtējās valdības sēdes Dombrovska kungam pienācis laiks uzstāties TV un radio ar runu, kurā viņš skaidri iezīmētu gan apciršanas apjomus, gan arī – un galvenokārt - sniegtu šīs valdības redzējumu par pasākumiem, kuri tiks ieviesti, lai izrāptos no bedres. Tas arī dos skaidru signālu starptautiskajām finanšu institūcijām.Vai prasīts par daudz? Par to Dombrovska kungam un viņa kolēģiem bija jādomā pirms smagās atbildības nastas uzņemšanās.