” Latvijā dzīvo pulka ļaužu, kuriem šāds definējums liekas smieklīgs, bet viņus var arī saprast, jo, sekojot padomju režīma tradīcijām, viņus vieno uzskati, ka nediskutējamas tiesības un sabiedrisko līdzekļu pārvalde pieder varas turētājiem. Pagājušo vasaru uzzinājām, ka Latvijā dzīvo vismaz 330 000 pilsoņu, kuri tā nedomā. Salīdzinot korupcijas uztveres indeksu (http://www.transparency.org/policy_research/surveys_indices/cpi/2007) starp trijām Baltijas valstīm, tiek pieminēts, ka mums it kā neesot veicies ar valstsvīriem. Iespējams. Bet varbūt arī pašā sabiedrībā, noticot “politiskās elites” slavas dziesmām, radās pašpietiekamības sajūta pēc 2004. gada vēsturiskajiem notikumiem, kas tad ilga līdz pat 2007.gada vasarai? Arī iespējams. Tāpēc šajā domrakstā vēlos īsi pārspriest, gan par valstsvīriem un to ietekmi uz notikumu gaitu, kā arī par pilsoniskās sabiedrības nozīmi pārstāvnieciskās demokrātijās.
Kembridžas (Cambridge) universitātes ekonomists Ha Jōns Čangs savā grāmatā (http://www.amazon.com/Bad-Samaritans-Secret-History-Capitalism/dp/1596913991 ) veiksmīgi ir salīdzinājis šodienas Kongo Demokrātisko Republiku (KDR) un Indonēziju. 1961. gadā abas valsts bija nabadzīgas (Zairas kopprodukts bija 67 dolāri un Indonēzijai 49 dolāri uz cilvēku), un abās valstīs attiecīgi 1965. un 1966.gadā militāro diktatūru ieviesa Mobutu Sese - Seko un Mohameds Suharto, kuri valdīja attiecīgi līdz 1997. un 1998. gadam. Tiek lēsts, ka katrs diktators savu režīmu laikā nozaga savas valsts pilsoņiem attiecīgi 5 un 25 miljardus dolāru. Ja skatās uz 1961.gada kopproduktu, tad tagadējai KDR tas bija 1,1 miljards dolāru, bet Indonēzijai 4,8 miljardi dolāru. Tādējādi Sese - Seko nozaga apmēram četrus ar pusi, bet Suharto izdevās nočiept saviem pilsoņiem apmēram piecus 1961.gada vērtības kopproduktus.
Pēc diktatora gāšanas 1997.gadā, salīdzinot ar 1965.gadu, kad Sese - Seko nāca pie varas, bijušās Zairas kopprodukts bija samazinājies par trešdaļu. Ja mēs skatāmies nozagtās naudas daudzumu, tad Indonēzijā trīsdesmit gadus vēlāk situācijai bija jābūt vēl graujošākai kā KDR. Tomēr Suharto 30 gadu diktatūras laikā Indonēzijas kopprodukts bija pieaudzis trīs reizes. Šādi nevēlos nekādā veidā slavināt diktatūras nozīmi, un patiesībā iepriekšminētais piemērs parāda, ka nevis diktatūra kā režīms, bet gan Suharto atšķirībā no sava kolēģa Zairā pieļāva Indonēzijas ekonomisko attīstību reizē neaizmirstot piepildīt savas kabatas. Šādā veidā nevēlos jel kādā veidā vilkt paralēles ar kriminālnoziegumos apsūdzēto Ventspils mēru. Tieši pretēji, vēlējos, pirmkārt, parādīt, ka valsts režīmam un korupcijai kā tādai nav ietekmes uz vispārējo ekonomisko izaugsmi, un, otrkārt, to, ka pašmāju minigarhu valdīšanas pēdējie piecpadsmit gadi, salīdzinot ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem, skaidri parāda ceļu pa kuru Latvijas valstij nevajadzētu tālāk attīstīties.
1992.gadā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kopprodukts uz cilvēku bija attiecīgi 364, 576 un 707 ASV dolāri. 2007.gadā Lietuva ar saviem 17 700 bija apsteigusi Latvijas 17 400, bet Igaunijā šis skaitlis bija sasniedzis 21 000 dolārus. Šie skaitļi parāda, ka mūsu Baltijas kaimiņi ir bijuši ražīgāki par mums absolūtos skaitļos. Tomēr absolūtie skaitļi neparāda to, kā ekonomiskais labums dzīvē ir ticis sadalīts. Salīdzinot Baltijas valstu džini indeksus, kurš mēra nevienlīdzību ienākumu sadalē, mēs varam novērot, ka Latvija mājo visnevienlīdzīgākā sabiedrība, jo pēdējo desmit gadu laikā nevienlīdzība Latvijā ir palielinājusies par 30%, Lietuvā par 15%, kamēr Igaunijā tā ir samazinājusies par astoņiem procentiem. Papildus tam varam pieskaitīt arī to, ka ekonomiskās atvērtības (http://www.heritage.org/research/features/index/chapters/pdf/index2007_RegionB_Europe.pdf), personisko brīvību (http://www.freedomhouse.org/uploads/fiw08launch/FIW08Overview.pdf) un e-pārvaldes jomā (http://unpan1.un.org/intradoc/groups/public/documents/UN/UNPAN028607.pdf ) mēs gadu no gada atpaliekam no abiem Baltijas tuvākajiem kaimiņiem.
KNAB izveide mūsu kaimiņvalstīs nebija nepieciešama, jo jau esošās tiesībsargājošās iestādes nepieļāva “valsts nozadzēju” (capture of the state) izaugsmi savās valstīs. Igaunijas un Lietuvas pilsoņi ir iemācījušies aizpildīt savas ienākumu deklarācijas attiecīgi kopš 1992. un 1994.gada. Lietuvas un Igaunijas partiju politikā ir samazināta minigarhisku ģimeņu ietekme, jo partijas tiek finansētas no valsts budžeta. Šādi Lietuvas un Igaunijas pilsoņiem arī nav tik bieži jārīko tautas nobalsošanas, jo šajās valstīs uzticība pārstāvnieciskas demokrātijas institūtiem ir salīdzinoši augstāka (http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb69/eb_69_first_en.pdf ).
Patiesībā, runājot par tautas nobalsošanu, Latvijā situācija ir izveidojusies gana ačgārna. Pasaulē ir pieņemts rīkot divu veidu referendumus – konstitucionālos un konsultatīvos. Konstitucionālie referendumi parasti tiek rīkoti, lai mainītu Satversmi, un tāds arī bija 2003.gada balsojums par dalību ES. Konsultatīvi referendumi notiek situācijās, ja politiķiem nav drosmes, vai vēlmes par kaut ko vienoties, un tad viņi parasti virza šo jautājumu uz t.s. konsultatīvu tautas nobalsošanu. Latvijas pretlikumīgi finansētas vēlēšanu kampaņas rezultātā ievēlētais Saeimas vairākums šodien ignorē opozīcijas esamību, konstitucionālos jautājumos vienojas šaurā lokā, graujot valsts tiesiskos pamatus, un tāpēc pilsoniskajai sabiedrībai atliek vien skatīties Saeimas vairākuma darboņiem uz pirkstiem un ierosināt tautas nobalsošanas gļēvo politiķu vietā. Šāda rīcība ir nepraktiska un ilgtermiņā laikietilpīga. Tāpēc daudz praktiskāk būtu tautas nobalsošanas rezultātā veikt Satversmes 78. un 79.panta labojumus. Šādi Satversmē tiktu izveidotas drošības garantijas, lai “parlamentārie uzurpatori” nākotnē neaizdomātos atkal vēlētājus vazāt aiz deguna, un, lai šādi tiktu beidzot lauzta deputātu slimā pārliecība par savu neaizstājamību.